Nāk ziema, un ik rīts atgādina, ka rokās jābūt cimdiem. Vispirms no atvilktnēm tiek celti ārā smalki ādas pirkstaiņi un eleganti puscimdiņi, pēcāk ziemā – dūraiņi, vislabāk, ja dubultie. Bet Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Etnogrāfijas nodaļas galvenās krājumu glabātājas Initas Heinolas rokās jau vasarā bija balti kokvilnas "darba" cimdi, jo ar muzeja krājumiem jāapietas pēc iespējas saudzīgāk. Viņas vadībā muzeja mazajā izstāžu zālē (Brīvības bulvārī 32) tapusi krāsaina un informatīvi izsmeļoša izstāde par latviešu etnogrāfiskajiem cimdiem Kūlainis, pērstainis, delnainis… Apskatāma līdz nākamā gada 30. martam.
Izstādes ideja radās pēc starptautiskās konferences Cimdu pasaule. "Cilvēkiem gribas un arī patīk adīt cimdus. Košus un krāsainus. Tiem ir simboliska jēga, ja prot lasīt ieadītos rakstus," stāsta I. Heinola. "Taču līdz šim nebija pieejas oriģināliem. Protams, ir skaisti pāradījumi, kur katrs autors ieliek kaut ko no sevis. Bet cimdi kļūst vienkāršoti. Līdz ar to radās doma parādīt oriģinālus."
Izstāde sastāv no divām daļām. Viena – ceļojošais stends, kurā ir 236 cimdu fotogrāfijas dabīgā izmērā. Adītājām būs ko pētīt, tūristiem – ko priecāties par krāsu košumu un rakstu neatkārtojamību. Ar fotoattēlu starpniecību varēs ieskatīties adīto cimdu kolekcijā, kas tiek glabāta LNVM krājumā, un iepazīties ar cimdu adīšanas tradīciju Latvijā XIX–XX gs. Fotogrāfijas no XX gs. 20.–30. gadu Pieminekļu Valdes ekspedīcijām atspoguļos vilnas apstrādes procesu līdz pat galarezultātam – gatavam cimdam.
Vitrīnās savukārt būs izlikti cimdiņi, kurus Inita reizi mēnesī nomainīs pret citiem, tiks izvētīti muzeja krājumi. "Mūsu mērķis ir parādīt vissenākos cimdus," viņa skaidro. Muzeja krājumos ir cimdi, kas datējami ar XIX gs. vidu un pirmo pusi. Tā būs vienreizēja iespēja redzēt priekšmetus, kas cimdu adītājiem pazīstami tikai no dažādu laiku publikācijām. "Pēc glabāšanas vienībām – pārī ir divi cimdi – muzeja krājumos ir apmēram trīsarpus tūkstošu. Ir adījumu paraudziņi, valnīši," informē I. Heinola. Lielākoties darinātāja vārds nav zināms, bet ir ziņas par cimdu nēsātājiem, par tiem, kuri konkrētos cimdus ir saglabājuši un nodevuši muzeja darbiniekiem ekspedīciju laikā. Ir viens cimdiņu pāris no Izvaltas, kas pārmantots no paaudzes paaudzē pa dzimtas sieviešu līniju. Cimdu meklējumi gan vairs nenotiek tā kā agrāk – braucot pa Latvijas novadiem. Pēdējā tāda veida ekspedīcija notika 2007./2008. gadā Rucavā. "Tagad "ekspedīcijas" notiek, piemēram, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, Dziesmu svētkiem veltītajās izstādēs," stāsta I. Heinola. Izstādē, starp citu, būs arī adāmadatas un dziju kamoli, lai apmeklētāji uz vietas var pamēģināt uzadīt kādu paraudziņu