1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā atklātā Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka bija pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, laikraksta Rigasche Rundschau vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka "jaunā, staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji".
Reģionālais akcents
Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim. "Par Vilhelmu Neimani biežāk atceras kā par arhitektu nekā par direktoru un viņa ieguldījumu muzeja kolekcijas veidošanā un citur, tāpēc man bija vēlme pievērsties tieši šim aspektam," saka izstādes kuratore Baiba Vanaga un, izrietot no tā, šajā ekspozīcijā rāda arī mākslas ainu, par kuru esam aizmirsuši, jo uz XIX gadsimta izskaņas un XX gada sākuma mākslas vēsturi ierasti skatāmies no latviešu mākslinieku prizmas, bet Rīga tajā laikā ir bijusi multinacionāla vieta, kur strādājuši dažādi autori.
"Veidojot kolekciju, Vilhelms Neimanis lika akcentu uz Baltijas izcelsmes autoru daiļradi – ja nebūtu viņa, par daudziem māksliniekiem mēs maz ko zinātu, jo vēlāk nevienam nav bijusi interese vai iespējas iegādāties viņu darbus un papildināt muzeja kolekciju," norāda izstādes kuratore un piemetina, ka Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un maz vietējo autoru mākslas darbu, kuru skaits Vilhelma Neimaņa laikā piedzīvoja būtisku pieaugumu, jo viņš uzskatīja, ka reģionāliem muzejiem ir jākoncentrējas uz reģionālo mākslu.
Nav publiski rādīti
Izstāde Jaunais mākslas templis ir sadalīta četrās tematiskajās daļās. Pirmā no tām ir veltīta muzeja ēkai ar Vilhelma Neimaņa metiem muzeja ēkai un tās interjeriem, vēsturiskām fotogrāfijām un dažādiem citiem materiāliem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centra un bibliotēkas krājuma. "Vairāki no šiem metiem iepriekš nekad nav tikuši ne publiski izrādīti, ne arī reproducēti," akcentē Baiba Vanaga. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka sākotnēji muzejs nesa Rīgas pilsētas vārdu, taču tā direktoram bija ambīcijas darboties daudz plašākā mērogā, un simboliski to iezīmēja arī mākslas darbu pasūtījumi – ainavistu Vilhelma Purvīša un Gerharda fon Rozena ēkas augšstāva vestibilam darinātās sešas monumentālās gleznas ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku skatiem.
Līdzās ēkas arhitektūras elementiem izstādes kuratore atklāj arī aizgājušo laiku muzeja darbības principus. "Man kā muzeja darbiniecei interesēja, kā tas strādāja kādreiz, jo mūsdienās muzejs ir milzīgs organisms, bet XX gadsimta pirmajās desmitgadēs tajā bija direktors, restaurators un četri pieci muzeja kalpotāji," stāsta Baiba Vanaga. Restauratora pienākumus sākotnēji ir veicis no Pēterburgas ataicinātais Jūliuss Petersens, vēlāk – rīdzinieks Viktors Bauers. Izstādes kuratore vērš uzmanību, ka šī tematiskā sadaļa ar bagātīgo informāciju ir raisījusi īpašu interesi viņas kolēģu, muzeju darbinieku, vidū.
Dārgais pirkums
Nākamā tematiskā sadaļa iepazīstina ar Vilhelma Neimaņa laika izstāžu politiku, kurā bija gan iepriekšējo paaudžu mākslinieku un starptautiski darbojošos laikabiedru personālizstādes, plašākas pētnieciska rakstura un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem veltītas izstādes un citas. Baiba Vanaga ir izcēlusi sešas, no kurām katra ir īpaša kāda cita iemesla dēļ. Tajā skaitā ir Baltijas mākslinieku izstāde par godu muzeja atklāšanai, no tās kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Jaņa Rozentāla glezna No pļavas un Gerharda fon Rozena darbs Pavasara ainava – , Parīzes gleznotāju izstāde, kurā bija pārstāvēti Edmons Amanžans, Pjērs Bonārs, Moriss Denī un citi pazīstami franču mākslinieki, kā arī Vilhelma Purvīša gleznu un studiju izstāde, kura kļuva par populārāko ar vairāk nekā 6000 apmeklētāju.
Savukārt ceturtā tematiskā sadaļa ļauj ielūkoties Latvijas un Igaunijas izcelsmes mākslinieku darbu izlasē, kas kādreiz pastāvīgajā ekspozīcijā bija skatāma vienkopus, bet mūsdienās glabājas sešās dažādās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijās. Tie ir bijuši gan dāvinājumi, gan arī iepirkumi. "Par Vilhelmu Neimani kā personību ir saglabājies maz informācijas, bet iepirkto darbu izlase un viņa rakstītais liecina, ka viņam ir bijusi konservatīva gaume un ka viņš ir izvairījies no aktuālo tendenču izvērtēšanas," atzīst izstādes kuratore, kuras teikto apliecina arī Baltijas vācieša Eduarda fon Gebharda glezna Pazudušais dēls, kuras iegādei tika iztērēti divu gadu iepirkumiem paredzētie līdzekļi.
Izstādi Jaunais mākslas templis papildinās arī plaša saistīto pasākumu programma. Ar to var iepazīties interneta vietnē Lnmm.lv.