Līdz gada beigām ir jānotiek kaut kādam lūzumam

Krievija un vairākas rietumvalstis, pirmkārt jau ASV un Vācija, tikko veica vērienīgu apmaiņu ar ieslodzītajiem, kas jau nosaukta par nozīmīgāko kopš aukstā kara laikiem. Rietumos tika nogādāti 16 politiski ieslodzītie, starp kuriem ir gan amerikāņu žurnālists Evans Gerškovičs, gan vairākas redzamas Krievijas opozīcijas figūras, Vladimiru Kara-Murzu un Iļju Jašinu ieskaitot. Putins savukārt saņēma 10 Rietumos notvertos krievu spiegus un slepkavas, pirmkārt jau Vācijā par slepkavību uz mūžu ieslodzīto aģentu Vadimu Krasikovu. Tas, kā abas puses augstākajā politiskajā līmenī sagaidīja savējos, noteikti nav vienīgais, kas uzvēdī aukstā kara atblāzmas. Notikušajā ir daudz interesantu un daudznozīmīgu detaļu gan no izraudzītā laika, gan no formas un satura viedokļa (un es te nedomāju tikai to, kas visu nedēļas nogali jau plaši apspriests par to, ko trīs krievu opozicionāri jau paguva sarunāt savā pirmajā preses konferencē brīvībā). Bet tas lielais jautājums, kas ir svarīgs arī mums, noteikti ir, vai notikušais ierakstās kādā lielākā bildē, vai tikai nejaušības pēc sakrīt ar dažādiem signāliem, ka kaut kad pārredzamā nākotnē varētu sākties sarunas starp Ukrainu un Krieviju, es te pirmkārt domāju neseno Volodimira Zelenska interviju Francijas medijiem par priekšnosacījumiem šādu sarunu iespējamībai. Kādus zemtekstus jūs pirmkārt saskatījāt notikušajā?

Ziniet, viss šis notikums ir satricinājis starptautisko analītiķu prātus, un, manuprāt, patlaban galvenais jautājums, kurš stāv pāri šim visam, ir – kam tas ir izdevīgi? Un patlaban notiek minējumi, kurš ir vinnējis vairāk no šī darījuma, kurš ir zaudētājs – Rietumi vai Austrumi? Un ko tas nozīmē, un kādā veidā tas ko varētu dot nākotnē? Tādēļ jūsu formulējums ir absolūti pareizs, tomēr, manuprāt, šeit ir vesela atbilžu gūzma, un nevienas konkrētas vai arī kaut kādā veidā verificējamas atbildes es nemaz šobrīd nesaskatu iespēju dot.

Sāksim varbūt ar to, ko ir ieguvis Putins – pēc viņa domām un pēc Krievijas propagandas domām. Pirmkārt, Putins ir apstiprinājis savu bandas vadoņa statusu, jo galvenais visu bandītu un bandītisko režīmu viens no galvenajiem principiem ir neatdot savējos tiesībsargājošajiem orgāniem, un, ja vadonis to spēj nodrošināt, tas paceļ viņa autoritāti. Otrkārt, tas bija signāls Putina oligarhiem un visiem pārējiem, ka "es vēl esmu ļoti spēcīgs, un es valdu pār situāciju". Un trešais – tas bija Putina skaidrs signāls, ka tiem klusajiem vai arī vēl noslēptajiem spiegiem un to paveidiem, dažādiem ietekmes aģentiem utt. – "turpiniet rīkoties un atbilstoši pavēlēm, jo, redziet, es jūs neatstāšu, mēs savējos nepametam". Un ceturtais – Putina pat ne solījums, bet faktiski piedraudējums caur šo visu, ka "dārgie Rietumi un tie, kas tur ir raduši patvērumu, nedomājiet, ka es jūs neaizsniegšu, man ir daudz tādu krasikovu, un šādi krasikovi jūsu demokrātiskajā sistēmā rīkojas ļoti nežēlīgi pēc principa "lode pierē"", un tas ir demokrātijas vājums, ko šādi totalitāri režīmi izmanto pret demokrātiskām valstīm.