Fascinē viņas enerģija, dzīvniekmīlestība un apbrīnojamā spēja aizrautīgi, saistoši par viņiem stāstīt. Velga par dzīvniekiem arī raksta, bet viņas uzņemtie fotoattēli ir vienreizēji – tā spēj fotografēt tikai cilvēks, kurš ar dzīvniekiem atrodas vistiešākajā sasaistē, plecu pie pleca.
Rudenī kokiem dzeltē lapas, bet dzīvnieku pasaulei ir savas krāšņā gadalaika pazīmes – dabas taku mazie alnēni vairs nav koši rudi, bet kļūst pelēki, lapsas nomaina veco pluskaino kažoku, kļūst skaistas un kuplas, vāveres slēpj barību ziemas krājumiem, lāči noapaļojušies.
Uz ziemu apveļas
Pelēki lietainās dienas agrā rīta stundā Velga mani vispirms vedina pie mazākajiem parka iemītniekiem – vāverēm. Dabas takās šogad atkal ņemti pretī cilvēku izglābti vāveru bērniņi. Tā Tomiņa atceļoja no Jūrmalas, Čita atvesta no Alūksnes, no Jelgavas puses nācis Rudais. Voljērā skaisti izrādās Tomiņa. Viņa skraida pa Velgu kā pa koku, virpuļo pa apli, ņem no kopējas rokām riekstus. Čita un Rudais ir atturīgāki, abi pēc izskata ļoti līdzīgi, abiem tumšas kuplas astes. Kā jau pusaudži, vāveres ir ļoti aktīvas. Jau lielas augumā, bet vēl bērna prātā. Sarājas, dzenā cita citu, ņem nost riekstus. Tomiņa ieliek Velgas jakas kabatā sēni un mēģina aizvilkt rāvējslēdzēju, domādama, ka atradusi drošu glabātavu. Velga aizkustināta: "Trīsdesmit septiņu gadu laikā, kopš es Līgatnē strādāju, man nav bijusi neviena tik neatvairāma vāvere kā Tomiņa."
Dabas takās vēlākais nākamā gada pavasarī uzcels plašu vāveru māju. Tur visas kuplastes dzīvos kopā, viņām piebiedrosies arī taku seniores Pelēcīte un Žiperīte.
Blakus vāveru mājiņām savos apartamentos dzīvo mājas sesku sieviņa brieduma gados, mazliet tālāk savā būrī skraida un nepārtraukti cilvēkiem atrādās meža cauna Vaņka. Arī viņš uz ziemu jau sācis apvelties, vairs neizskatās tik tievs kā vasarā.
Nobarots zvirbulis
Velga cer, ka jau šoruden tiks atklāta jaunā pūču māja, jo projekts gatavs, vieta arī atrasta. Tur visas Līgatnes dabas taku pūces būs apskatāmas vienuviet! Jurģus gaida arī ausainā pūcīte Aušuks, kas apaļām acīm domīgi vēro mani. Aušukam līdzās mīt Latvijas mazākā pūcīte apodziņš. Velga smej: "Es viņu saucu par nobaroto zvirbuli. Tik apmēram liels viņš ir, apaļš, piepūties."
Jaunajā mājā dzīvos arī ūpju pāris, meža pūces un Omīte, kura ir vecākā no dabas takās dzīvojošajām pūcēm.
Kaut līst smalks lietiņš, mēs ejam no būra pie būra. Putni ieklausās Velgas soļos, uzmana kopējas žestus. Aiz apodziņa plašā voljērā plivinās Urālu pūces puisītis Čiepstonis. Ar šo putnu Velgai īpašas attiecības, to viņa izaudzinājusi no mazotnes: "Starp mums joprojām saglabājusies tuva saikne. Kad eju Čiepstoni barot, putns uzsēžas uz galvas, un es viņam iedodu pirmo peli. Uz pleca sēžot, pūcis vienmēr man kaut ko čivina ausī. Labestība cilvēkos ir jāaudzina, savukārt dzīvnieku uzticība ir jāattaisno. Kad dzīvā radība pati pienāk un vēlas būt manā tuvumā, es to uztveru kā savas dzīves augstāko balvu."
Dāvanā dīķi
Aizstaigājam arī pie lāčiem Mika un Puikas. Rīta agrumā abi jau plunčājas dīķī. Velga smej: "Dzīvnieku apskates ideālais laiks ir starp 10 un 17. Pirms pieciem lāči jau skatās, kad kāds izčammāsies un laidīs viņus mājā. Tur gaida vakariņas, salmi guļamistabā, bet no rīta brokastis. Viņi mums smuki un apaļi, ar dzīvi apmierināti. Mūsu lāči ziemā neguļ, tikai kļūst miegaini. Kad auksts vai sniegputenis, var pat neiziet ārā.»
Pretī no takas pa labi atrodas Ilzītes voljērs. Viņai tagad 16,5 gadu. Ilzītes dzimšanas dienā janvārī ciemiņi viņai dziedāja Kad man vairs nebūs sešpadsmit…. Velga priecājas: "Vai pasaulē vēl kādam lācim dziedāta dziesma, atbilstoši viņa gadu skaitam?"
Apmeklētāji vienmēr gaida tikšanos ar lūšiem. Velga mīļi ironizē: "Cilvēki brīvdienās atbrauc dienas vidū, kad izgulējušies, pabrokastojuši. Savvaļas dzīvnieki tad jau visi guļ." Par laimi, ir vēl agrs, līst lietus, un četri lūši sēž nojumē! Velga: "Lūsis tas pats kaķis vien ir, lietus viņam nepatīk. Mums ir pieci lūši, bet, ja cilvēki redz tikai vienu, divus vai trīs, jau ir labi. Lūšu tētis Villijs Incis ir no kāda Igaunijas dabas parka, tāds skandināvu ziemeļnieks ar aukstām zaļganpelēkām acīm, mammai Leonorai acis ir silti brūnas, bet trīs viņu meitas – Filozofe, Favorīte un Mazule – ir īstas skaistules. Villijs ir kastrēts, kā citādi viņš sadzīvotu ar meitām?"
Gluži samirkušas tomēr aizejam arī līdz lapsu voljēram, kur arī patīkams jaunums – kūmiņi šovasar tikuši pie jaunas teritorijas ar modernu stikla sienu. Cukuriņš (8 g.), kas šogad atvests no Rīgas zoo, un Lapsis sākumā strīdējās par to, kurš šeit galvenais, bet tagad dzīvo bez kašķiem, pat guļ blakus. Ja abus vērosiet bez bļaustīšanās, ar Lapsi noteikti varēsiet sasveicināties caur stiklu.
Velga nevar paiet garām aļņiem, un vispirms jau Fredim. Pirms sešarpus gadiem neviens veterinārārsts nesolīja alnēnam pat pāris stundu šajā saulē, tik maziņš un vārgs viņš bija. Taču joprojām dzīvs un skaists! Velga alnim atnesusi sagatavotās burgermaizes, kur starp rupjmaizes šķēlēm sapildīti vitamīni un citas vērtīgas piedevas. Fredis par to dod kopējai mīļu buču. Aplokā, kas takai otrā pusē, dzīvo deviņi aļņi, tajā skaitā Latvijā nebrīvē visilgāk dzīvojošā alnene Saulcerīte, kurai jau desmit ar pusi gadu. Izrādās, no visiem Latvijas savvaļas dzīvniekiem nebrīvē visgrūtāk turēt aļņus, jo tiem augstas prasības, nepieciešama pareiza barošana, iežogojumā turētiem aļņiem jāgriež nagi, tas nozīmē dot narkozi utt. Ļoti svarīga ir dabīgā aļņu barība! Lūk, traktors aplokā atved zaru kaudzi, un viss bars steidz turp – aļņiem zari ir pats labums! Pavasarī aļņi saņēma reālu dāvanu – dīķi. Viņiem patīk dzīvoties pa ūdeni, tādā veidā tiekot vaļā no dunduriem, mušām.
Šīgada jaunums – Freda dvīņumāsai Mildiņai 1. maijā piedzima dvīnītes, bet Mildiņas meitai Mirgai 12. jūnijā piedzima pirmais bērns alnēns Jumis. Velga stāsta: "Aļņu tētim Jusim tūliņ sāksies riesta laiks, viņš met nost veco ādu. Tas ir dabīgs process, ko dabā reti var novērot."
Vai takās aļņu nav par daudz? Izrādās, nav gan, aļņu dvīnītes dosies uz Slovākiju, kur dabā aļņu vairs nav, bet slovāki ļoti grib atjaunot populāciju. Savukārt Jumis aizceļos uz Igauniju. Taču ziemu mazie aļņi vēl pavadīs kopā ar mammām.
Velga man piedāvā uzkāpt skatu tornī. Tas atrodas kalna galā, un tad vēl 23 metri jākāpj augšup. Velgai sāp mugura, nekāps. Es stipri saņemos, un grūtais kāpiens attaisnojas! Viss Gaujas senlejas krāšņums kā uz delnas! Upe savos līkločos slīgst dūmakainā miglā, it kā mutuļo. Gluži vai mitrums acīs iezogas no lepnuma par mūsu mazo, skaisto, zaļo Latviju!