Pasaules vēsturē lielākā kodolkatastrofa Černobiļā, Padomju Savienības Ukrainas republikā notika pirms gandrīz 30 gadiem - 1986.gada 26.aprīlī. PSRS sākumā centās slēpt notikušo un arī neizpauda dzīvībai bīstamā starojuma apmērus. Seku likvidēšana tika uzdota regulārajai armijai, arī rezervistiem no dažādām padomju impērijas vietām, arī ap piecarpus tūkstošiem cilvēku no Latvijas. Viņu vidū bija piemēram, radioinženieris Gunārs Sīpols, eksprezidents un toreiz ārsts Valdis Zatlers un traktorists Ivars Kalada, kurš toreiz piedalījās labības sējā.
"Mūs iesauca armijā, ietērpa formās, ielika Lilastes stacijā lopu vagonos un aizveda uz Černobiļu. Mēs pat nebraucām pasažieru vilcienos civilizēti. Tā kā kara laikā. Mēs ar lāpstām rakām zemes virskārtu nost un ar visādām vanniņām, jo pat tačku nebija, vilkām laukā no māju pagalmiem, ar rokām ar lāpstām krāvām iekšā parastās borta smagajās mašīnās un veda ārā uz saucamo mogiļņiku. No sākuma mums tur deva kaut kādas tabletes vairogdziedzerim, bet vēlāk arī tādas nedeva vairs un vēlāk jau cilvēki juta, ka tas darbs, ko mēs tur darām ir tāds martiškin trud, pilnīgi veltīgs, jo tas, ko mēs tur norakām, pēc brīža uzpūta vējš putekļus virsū un atkal radiācija bija atpakaļ," raidījumam sacīja Černobiļas avārijas seku likvidētājs Sīpols.
Ne toreiz, ne arī tagad neviens nevar pateikt, cik tieši lielu radiācijas devu viņi saņēma. Sākumā dozimetru vispār nebija, bet tie, ko vēlāk izdalīja, katrs rādīja savādāk. Toties smagas veselības problēmas tagad ir viņiem visiem - Kalada cīnās ar locītavu deformācijām un kaulu sabrukumu, Sīpols ir gandrīz zaudējis redzi.
Par katastrofas seku likvidētāju veselībai nodarīto kaitējumu Latvijas iedzīvotājiem Krievija atsakās maksāt, Ukraina to vienkārši nevar atļauties, bet neatkarīgā Latvijas valsts bija paredzējusi labu medicīnisku atbalstu. Tas gan laika gaitā arvien vairāk ticis apcirpts. Taču lielākā netaisnība – ka Labklājības ministrija atteikusies pildīt černobiļiešiem veltīto speciālo likumu, kur teikts, ka viņiem ir tiesības saņemt gan kaitējuma atlīdzību, gan arī vecuma pensiju.
Sekas ir tādas, ka cietušo veselība arvien pasliktinās. Līdz šim vairāk nekā pustūkstotis avārijas seku likvidētāju no Latvijas jau miruši, bet pārējiem zāļu nepieciešams arvien vairāk un dārgākas. Kalada norāda, ka mēnesī par zālēm iziet minimums – 100 lati.
Tikai ar pensiju vien to nav iespējams apmaksāt, viņi ekonomē uz veselības rēķina, jo visas izrakstītās zāles nespēj nopirkt. Bet valsts likumā noteikto palīdzību atsaka.
Uz Zatleru gan tas neattiecas, jo viņš nav vecuma pensionārs, bet saņem eksprezidentam paredzēto pensiju. Tāpēc bija šokēts uzzinot, ka vecuma pensionāriem liek izvēlēties – saņemt tikai vienu – vai nu pensiju, vai kaitējuma atlīdzību, bet likumā paredzētais atbalsts tiek atteikts.
"Es nespēju noticēt savām acīm, jo pants loti skaidri pasaka, kā valsts amatpersonai jārīkojas, lemjot par šo jautājumu. Es nesaprotu, kāpēc viens ierēdnis nevar izlasīt likumu un izturēties pret tiem cilvēkiem cilvēcīgi," raidījumam teica Zatlers.
"Man ir nācies saskarties ar to, ka es esmu pats invalīds un arī saņemu šīs invaliditātes kompensācijas. Bet, protams, man nebija nekādi šķēršļi, jo pret mani izturējās ļoti labi, bet pret visiem jāizturas labi, pret katru cilvēku, kas atnāk un ir bijis Čenobiļā, ir jāizturas tā, kā pret man," saka Zatlers.
Tā vietā Sīpols ar Labklājības ministriju tiesājas jau teju 10 gadus. Beidzot tagad Augstākās tiesas Senāts ir atzinis, ka tas, kas rakstīts likumā tur arī ir rakstīts. Bija jāsaņem gan kaitējuma atlīdzība, gan arī pensija.
Labklājības ministrijā gribējuši, lai zaudētājos nepaliktu tā černobiliešu daļa, kas pensionējusies pirms likuma pieņemšanas un uz kuriem palielinājums neattiektos. Černobiļas likumā ir atšķirīgs formulas veids, kas tiek piemērots cilvēkiem, kas ir pensionējušies pirms 2000.gada un atšķirīga ir tā formula, kas tiek piemērota tad, ja cilvēks pensionējas pēc 2000.gada.
Raidījums vēsta, ka politiska atbildība par juridisko jucekli jāuzņemas gan kādreizējam tēvzemiešu ministram Andrejam Požarnovam, kura laikā tas tapa, gan tālākajiem pārmantotājiem – zaļo zemnieku ministrei Dagnijai Staķei un Vienotības Ilzei Viņķelei, kuri to nenovērsa. To neizdarīja arī ministriju pārraugošā Saeimas komisija.
Labklājības ministrijā vēl nav aprēķināts, cik lielas būs tās summas, ko valstij tagad nāksies černobiliešiem atmaksāt, bet var prognozēt, ka tās būs apjomīgas, pat, rēķinot tikai uz vienu cilvēku.
"Aptuveni rēķinot, ja rēķina no tās pirmās dienas, kad es sāku prasīt 2004. gadā. Kad es vienreiz sāku rēķināt, man sanāca pasakaina summa, pat neērti minēt, kaut kur pie 60 tūkstošiem latu," atzīst Sīpols.
Ministrijai vēl neesot skaidrības, precīzi cik cilvēku ir līdzīgā situācijā. Bet kopējais černobiliešu - vecuma pensionāru un invalīdu skaits šobrīd ir 2954 cilvēki. Tikmēr gan Augstākā tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka Sīpola gadījumā nauda jau bija jāizmaksā un pašlaik Labklājības ministrija nepamatoti kavējas ar sprieduma izpildi – tas bija jāizpilda līdz šī gada 13.janvārim.
Pašreizējais labklājības ministrs Uldis Augulis Nekā personīga atzina, ka vēl nezin, kā rīkoties. Ministrija izvērtēšot spriedumu.
Tikmēr černobilieši bažījas, ka, ja reiz ministrija nav pildījusi likumu, tad tagad tikpat labi ignorēs arī tiesas spriedumu un tāpēc jau spriež arī par sūdzēšanos Eiropā.
Tiesību speciālisti par notiekošo ir neizpratnē. Līdz šim Labklājības ministrija esot bijis labs piemērs spriedumu izpildē. Tāpat arī izsaka cerību, ka ministrija tagad negrasās sūtīt uz tiesu katru černobilieti ar individuālo prasību izmaksāt viņam pienākošos summu.
Raidījums piebilst, ka pēc sarunām ar Labklājības ministrijas darbiniekiem, var secināt, ka ministrija cer par problēmas risinājumu tikt skaidrībā aptuveni līdz martam.