Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Nav maizes bez garozas

“Šīs neaprakstāmi skaistās vietas dēļ tikai te arī vēlos palikt un dzīvot. Te viss izveidots pašu rokām. Ap māju kādreiz viss bija vienos kokos – pagalmu iztīrījām, celmus izplēsām. Šī vieta ir īpaša,” uzsver Ainārs Ozols. Mēs esam Gulbenes novada Lejasciema pagasta Majanos – vietā, kur saimniekojuši Aināra senči. Ainārs ilgus gadus strādājis Dānijā, lai par sapelnītajiem līdzekļiem varētu atjaunot dzimtas mājas un izveidot mājražošanas uzņēmumu Ozoli, kur pēc vecmāmiņas receptēm cep gardu maizi.


Novadā atzīti uzņēmēji

Tik tiešām! No Ozolu pagalma paveras elpu aizraujoša dabas ainava – ar pakalniem, pļavām, kur satīti siena ruļļi, bet lejā rāmi plūst Gauja. Vasara vēl zied un sapņi dzīvo! Bet no maizes ceptuves plūst tik kārdinoša smarža! Ainārs izrāda: “Tā ir pārbūvēta vecā māja, tur – jaunbūve, ko ar tēva palīdzību cēlām – viņš man galvenās lietas ierādīja, bet, lūk, šīs – jaunās ceptuves telpas. Te neviens cits palīgos nav saukts, visu – paši. Savulaik Jāņmuižā mācījos par krāsotāju apmetēju. Bet strādāts ir dažādos darbos.” Strādīgais vīrs ir uzbūvējis jaunu telpu ceptuvei 80 kvadrātmetruplatībā. Tajā uzstādītas cepšanas krāsnis ar akmens virsmām, mīklas mīcītājs, galdi kukuļu veidošanai.

Ainārs un Inguna Ozoli ir atzīti Gulbenes novada uzņēmēji, novērtēti ar daudziem goda rakstiem. Saimnieki iegādājušies arī atsevišķu konditorejas izstrādājumu cepšanas krāsni. Ar konditorejas produktiem tiek dažādots Ozolu piedāvājuma klāsts, kur pamatā cep 12 veidu maizi – saldskābmaizi,  rupjmaizi parasto, ar sēklām, ar burkāniem, ar augļiem; baltmaizi; saldskābmaizi ar augļiem, ar saulespuķu sēklām, ar sieru, ar burkāniem, trīssēklu saldskābmaizi u.c.. Jaunās cepšanas iekārtas un aprīkojums iegādāti, piedaloties biedrības Sateka lauku attīstības programmas Atbalsts LEADER vietējai attīstībai projektā. Projektu palīdzējusi rakstīt Aināra māsa.

“Uzņēmumu veidojām un ceptuvi cēlām, lai viss ir tā, kā vajag, lai varam normāli strādāt. Divreiz gadā jau pārbaudes brauc,” piebilst saimnieks.

Galvenās maizes cepējas ir Inguna un vēl divas darbinieces, bet biezpienmaizi un bulciņas cep meita Alise. Arī vecākais dēls iesaistīts uzņēmuma darbībā, vien jaunākajam puikam galvenais pienākums ir mācīties, viņš iet 2. klasē.

Visvairāk pirktā esot Ozolu saldskābmaize, otra pirktākā – rudzu maize. Bet Balvos ļoti iecienījuši tieši baltmaizi. Uzņēmums reģistrēts 2013. gadā. “Man sen bija skaidrs, ka te jāpaliek, jāattīsta dzimtā puse. Maizi mana māte un vecāmāte cepa, un sievai šo arodu mācīja. Baltmaize vienīgā ir ar raugu un pienu, pārējās – bezrauga maizes, tāpēc rūgšanas process ir ilgs. Pirmdienas vakarā iejauc, trešdien pēcpusdienā ir gatava,” stāsta Ainārs, Inguna turpina: “Trešdienas vakarā sākam ar rupjmaizīti, ceturtdien cepam un piektdien. Pa nakti arī ir jāceļas. Piektdien braucam tirgot un sestdien.”


Lai pabeigtu mājas pārbūvi

Saimniece ceļ galdā siltu maizīti un mēs turpinām sarunu par to, kas Aināru aizvedis svešumā. “Kad 2009. gadā sākās ekonomiskā krīze, strādāju mežā. Inguna tolaik strādāja dažādus darbus, arī tirgoja mazlietotus apģērbus. Braukt uz ārzemēm piespieda apstākļi, jo man bija pārliecība, ka noteikti vajag pabeigt mājas pārbūvi. Un, ja aizbrauc un var kaut ko sapelnīt, tad tas ir jādara.”

Sākumā Ainārs devies uz Vāciju, bet bija vīlies: “Bija sākusies krīze un emigrantu celtniecībā bija ārkārtīgi daudz, bet tā nopelnītā nauda līdz saņēmējam gāja caur kādam četrām, citreiz septiņām rokām. Tie cipari beigās bija smieklīgi. Tad devos uz Dāniju strādāt ūdeļu zvēraudzētavā.” Tā ir lielākā kažokzvēru audzētavā valstī, kur tiek stingri ievērotas visas dzīvnieku labturības prasības, tai skaitā nodrošinot katrā būrī zvēram pa rotaļlietai. Kopumā Ainārs Dānijā pavadījis 10 gadus, taču dažādos darba intensitātes režīmos – sākumā uz vienu mēnesi rudens sezonā. Tad jau uz vairākiem mēnešiem, un pēdējā gadā - četrus mēnešus atvēlot dzīvei Latvijā. “Strādāju ar zvēriem, kad tiem dzima mazuļi, pieskatīju tos, kad kopšanas laiks beidzās, tad pie celtniecības darbiem. Ferma bija milzīga. Mājiņas cēlām, kaut ko remontējām. Zvēru mājiņu būvējām četratā, mājiņas garums 150 metri. 12 mājiņas uzcēlām divos mēnešos – nokritos svarā par 13 kilogramiem... Cik maksāja? Pēc stundām – jo vairāk darba stundu, jo biju priecīgāks. Daudz strādāju arī pa brīvdienām. Ādu vilkšana ir tas grūtākais darbs, tur pieteicos, jo visvairāk maksā. Pēdējos gados jau bija jaunās apstrādes mašīnas, bet ar vecajām pirksti beigti. Lai uzsmērētu maizi, nazi pirkstos nevar saņemt,” neslēpj Ainārs.

Viņš atzīst, ka dāņu valodu tomēr nav iemācījies, arī tā iemesla dēļ, ka priekšnieka sieva ir latviete. Starp strādājošiem bijis daudz ukraiņu, lietuviešu, arī angļu valodas zināšanas nebija vajadzīgas.


Ģimenē strādā visi

Pa to laiku, kamēr Ainārs strādāja ārzemēs, Inguna jau sākusi cept maizi un saimnieks atzīst – vairākos mēnešos sapelnītais bijis pietiekami, lai uz kādu brīdi varētu atļauties atgriezties mājās, turpināt mājas būvniecības darbus un Ingunai palīdzēt attīstīt uzņēmumu tā pirmssākumos.

“Kamēr vīrs bija prom, es strādāju visādus darbus. Sākumā maizi cept sāku pa diviem kukulīšiem, tieši tā kā mācīja vīramāte. Gribēju saprast, vai es to protu, vai sanāks. Vai tam vajag talantu? Es nezinu... Vairāk vajag gribasspēku,” pasmaida Inguna. “Process jāizjūt ir,” piebilst Ainārs.

Pirmās maizītes degustēt Inguna deva radiem un draugiem tepat Lejasciemā. “Jūlijā sāku un septembrī jau reģistrējam uzņēmumu. Sapratu, ka cilvekiem mana saldskābmaize garšo, tātad ir jāmēģina,” pirmssākumus atceras Inguna. Taujāti par konkurentiem šai apkārtnē, Ozoli atzīst, ka maizes ceptēju šajā pusē ir daudz. “Maizītes atšķiras katram tirgotājam, tad jau tirdziņos rodas savi pircēji. Sakarā ar Covid-19 situāciju tirdziņu darbība apsīkusi, bet mums tāpat te – Alūksnē, Gulbenē, Madonā, Balvos - ir savas stacionārās tirgošanās vietas. Covid-19 uzņēmējdarbību mazliet ir ietekmējis, nebija lielo tirgu, tad cilvēku nebija – sabijušies, visi mājās sēž. Bet nu jau pamazām tirdzniecības apjomi sāk atgriezties,” stāsta Inguna. Rīgas tirgus iekarot gan nav vēlējušies – pamēģinājuši tirgoties Doma laukumā, bet tad darba režīms sācies ar celšanos divos naktī un atgriešanos mājās nākamās dienas vēlā vakarā. Trīs gadus braukuši tirgoties Brīvdabas muzejā.

Taujāju, vai tik liela ģimene ar maizes cepšanu izdzīvot var? “Var! Bet daudz jāstrādā. Tāpēc strādājam ģimenē visi, nevaram atļauties ņemt tikai algotus darbiniekus,” uzsver Inguna. Ainārs savukārt uzskaita paralēli darbus, kas viņam vēl mājas uzlabošanā jāpaveic – šķiet, šis process ir nebeidzams. “Bet mūsu divas maizes ceptējas ir ļoti labas. Pazīstamas meitenes, abas ir bijušas Dānijā, arī strādājušas zvēraudzētavā. Mūsu vecākais puika arī uz Dāniju brauca strādāt, tajā pašā vietā, kur es. Inguna Dānijā uz sezonu bija – nav tik traki, uz mēnesi aizbraukt var, tikai kaut kādu motivāciju vajag,” uzskata Ainārs.

Vai viņu plānos nav vēl kādreiz uz ārzemēm braukt? Ozoli saka, ka tagad vairs nevar to atļauties uzņēmuma dēļ.

“Ceptuvē darba pietiek. Bet arī apkārtnē darba vietas ir. Lizumā ir liels ražošanas uzņēmums, darbiniekus vajag. Daudzi lejasciemieši uz turieni brauc strādāt. Piemēram, mans draugs dzīvo, strādā Dānijā, viņš uzskata, ka Latvijā darba nav. Man gan šķiet, ka šeit ir labāk. Ja ārzemēs grib palikt dzīvot un strādāt, izveidot ģimeni, tā nopelnītā nauda kaut vai ravējot burkānus faktiski ir maza. Ja 10 gados nopelnīto var vienā mašīnā sakraut, tad nav vērts. Es tur braucu tikai strādāt un nopelnīt, mani nekas cits neinteresēja. Bet palikt un dzīvot... Manuprāt, labāk ir kaut ko darīt un izveidot šeit,” ir pārliecināts Ainārs.

Kad pēdējos gados viņš devies uz Dāniju strādāt, līdzi parasti vedis astoņus kukuļus pašceptās maizes – vēsumā tā glabājas ilgi. Tagad paziņas Ozolos iegiežas, kad dodas ciemos pie radiem uz ārzemēm. Tas esot labākais ciemkukulis, bet rudzu maizi ar žāvētām plūmēm, aprikozēm un rozīnēm, kā teikuši kā klienti, varot kā kūku ēst. Madonā kāda pircēja iepirkusies un atzinusi: “Ja ikdienā ēd kā svētkos, tad ko lai ēd svētkos?” Ainārs Ozols ir gandarīts par uzņēmumā paveikto, bet par nākotnes perspektīvām izsakās piesardzīgi, taču bez bažām: “Jāskatās, kāda situācija būs ar Covid-19, ar gaidāmajām reformām. Katrā lietā, ko dari, ir savi knifiņi. Izaicinājumi nāk klāt visu laiku. Mēs nečīksam par dzīvi – jāiet un jādara. Kā saku, nav maizes bez garozas.”


         

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji

Top komentāri

smicis
s
Fantastiska maizīte, tik garda! Jau gadiem Skultes tirgū pērku- nepel, nav glīzdaina, lsmaga un skāba. Veselību cepējiem un paldies par gardo produkciju
Arik Nippel
A
Rīgā gaisa kvalitātes indekss ir novērtējams kā ļoti slikts, jo tiek pastiprināti izdalītas anālās gāzes, īpaši vecāka gadagājuma iedzīvotāju vidū. Kā iesaka meteorologs Al Aziz Kalniņš, vajadzētu atteikties no zemas kvalitātes cīsiņu un ķiploku lietošanas. Un noteikti vajadzētu atteikties no kāpostu lietošanas, jo kāposti izraisa šausminošas vēdera gāzes. Turpretim piedalīšanās motokrosa sacensībās ir apsveicama.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jurašu uzņēmums ietaupa uz nodokļu rēķina(15)

Kamēr satiksmes ministrs, Jaunās konservatīvās partijas pārstāvis Tālis Linkaits mēģina atrast risinājumus auto pircēju aplikšanai ar jaunu nodokli budžeta papildināšanas vārdā, šīs pašas partija...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas