Pagātne – tikpat sarežģīta un daudzveidīga kā šodiena

Kāda ir svarīgākā atziņa, ko jūs kā vēstures pētnieks esat guvis?

Tas, ka mēs daudz ko nezinām. Viens no iemesliem ir cilvēciskā puse – tas, cik daudz nejaušā ir it kā likumsakarīgā notikumā. Ar to jārēķinās pētniecībā. Otrs – tad, kad mēģinu plašākai auditorijai stāstīt, kas ir vēsture, uzsveru: nevajag iedomāties, ka pagātne bija mazāk intensīva, sarežģīta un daudzveidīga nekā šodiena. Mainījies ir tas, kā uztveram laiku un telpu, taču ne procesu un notikumu daudzslāņainums. Cits jautājums – cik tas ir avotos nofiksēts, cik mēs par to zinām vai nezinām. Tas, ko ieraugām, atlasām un kādus secinājumus izdarām no pieejamās informācijas vai arheoloģiskā materiāla. Un vēl jāņem vērā ne tikai vēsturnieka redzējums, bet arī, piemēram, lasītāja, proti, cik viņam ir lielas priekšzināšanas vai izpratne par konkrēto pagātnes lappusi. Tātad varu teikt, ka vēsture ir neizbēgams pagātnes vienkāršojums.

Kāds, jūsuprāt, ir vēsturnieka uzdevums?

Galvenais – pieturēties zinātniskās metodēs un avotos balstītā analīzē un interpretācijā. Lai gan vēsturnieks ir viena profesija, tomēr viņa funkcijas atšķiras no tā, kur viņš darbojas – akadēmiskajā vidē, muzejā vai pedagoģijā. Zinātnieks vairāk domā par metodēm, avotiem un to, kā ierakstāmies pasaules kontekstā, muzejnieks primāri domā par auditoriju – kā tai pasniegt un skaidrot pagātnes notikumus, eksponējot dažādus artefaktus un materiālus, pedagogam tas uzdevums nav mazāk sarežģīts – palīdzēt jaunākajai paaudzei labāk izprast Latvijā un pasaulē notiekošos politiskos procesus un padarīt šo zināšanu apguvi interesantu.

Fakti, avoti… Bet – jo tālāk pagātnē, jo skopāki tie ir. Kā savulaik teica vēstures skolotājs Valdis Klišāns par Saules kauju, ir zināms, ka tāda notika, bet kur, kad, kā – jābalstās tikai uz pieņēmumiem.

Tā tiešām ir. It īpaši, kas attiecas uz pagātni pirms XIII gadsimta. Piemēram, par sociālajām attiecībām spriežam, tikai balstoties uz artefaktiem. Avotu trūkums rada uzslāņojumus un versijas. Taču ne mazāk sarežģīti ir tad, ja avotu ir daudz, bet, mūsu iepriekšējo uzstādījumu – izglītības mantojuma, sociālās un kultūras atmiņas –ietekmēti, tiecamies tajos ieraudzīt to, ko šīs tēzes apstiprina. Līdz ar to versijas ne vienmēr nosaka avotu daudzums, bet gan iepriekšminētie iemesli un arī politiskie uzstādījumi.

Kā sabiedrībai, tostarp jauniešiem, padarīt vēsturi un tās procesus izprotamākus, proti, lai tā neaprobežotos ar nesaistītu faktu un skaitļu kopumu?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kas ir vēsturnieku dienaskārtībā. Mūsdienās to vienkāršāku nepadara informācijas patēriņa īpatnības. Tas saturs, ko patērē mūsdienu jaunieši, bieži vien nav Latvijā radīts. Līdz ar to jārēķinās, ka viņu priekšstats par pasauli veidosies nevis mūsu reģiona vēstures sapratnē balstītajā, bet Rietumeiropas vai Amerikas vēstures skatījuma gaismā. Nedod dies, ja to ietekmēs austrumu kaimiņu – Krievijas – naratīvs.