Tiesa nolēma Solidaritātes nodokļa likuma 6.pantu atzīt par neatbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2019.gada 1.janvāra.
Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.
Savukārt tiesvedību daļā par Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5.panta atbilstību Satversmei tiesa nolēma izbeigt.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.
Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pantu.
Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 18.pants nosaka obligāto un brīvprātīgo iemaksu likmes. Tas paredz, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%, no kuriem 23,59 % maksā darba devējs un 10,50% darba ņēmējs. Tāpat tas nosaka, ka obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un tās sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nosaka Ministru kabinets. Visbeidzot tas paredz, ka brīvprātīgo iemaksu likme ir Ministru kabineta noteiktā likme pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai.
Šī lieta tika ierosināta pēc deviņu juridisku personu iesniegumiem. ST tika apstrīdēta Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5. un 6.panta atbilstība Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.
Savos pieteikumos juridiskās personas norādīja, ka tās nodarbina augsti kvalificētus speciālistus un maksā tiem darba tirgum atbilstošu atalgojumu. Savukārt pienākums maksāt solidaritātes nodokli mazinot iespējas piesaistīt augsta līmeņa speciālistus. Tādējādi šie darba devēji tiekot nostādīti neizdevīgākā pozīcijā salīdzinājumā ar darba devējiem, kas šāda līmeņa speciālistus nenodarbina, tiekot samazināta konkurētspēja darba tirgū. Šāda situācija neatbilstot vienlīdzības principam.
Turklāt komercsabiedrības norādīja arī uz nevienlīdzīgu attieksmi pret dažādiem darba devējiem, kam radies pienākums maksāt solidaritātes nodokli, jo tiekot piemērota atšķirīga maksājamā nodokļa likme atkarībā no nodarbināto statusa, piemēram, darba devējiem, kas nodarbina personas, kas sasniegušas pensijas vecumu, attiecībā uz šiem darbiniekiem tiek piemērota samazināta solidaritātes nodokļa likme.
19.oktobrī ST arī pēc fizisko personu pieteikuma par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām - 6.pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.