Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Par "zemes baroniem" un vēsturiskām netaisnībām

Latvijā gadiem ilgi kultivēts mīts par “ļaunajiem zemes baroniem”, kuru galvenā “vaina” ir tā, ka viņiem pieder zeme zem privatizētajiem daudzdzīvokļu namiem, un viņi vēlas par to saņemt taisnīgu nomas maksu. Tomēr šādu zemju vēsturiskie īpašnieki un viņu mantinieki nereti piedzīvojuši tādus likteņa triecienus, kādus nenovēlētu pat ļaunākajam ienaidniekam.

Soņjas Traub un Gabrielas Kaplānes likteņstāstus vieno tas, ka abas dzimušas turīgās ebreju ģimenēs, abu vecāki nežēlīgi noslepkavoti holokaustā Otrā pasaules kara laikā un abām, cīnoties par savu mantojumu, nācies piedzīvot kliedzošu netaisnību jau brīvajā Latvijā. Gan Sonja Traub, gan Gabriela Kaplāne savu tiesību aizstāvībai vērsušās ar konstitucionālu sūdzību Satversmes tiesā.

Nacisti upuriem miršanas apliecības neizsniedza

Vietā, kur pirms daudziem gadiem Hospitāļu un Upes ielas rajonā atradās Gabrielas Diānas Kaplānes vectēvam Jēkabam Hiršam Kaplānam piederošie zirgu staļļi, pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas gados tika uzbūvētas daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku rajons. Te joprojām saglabājusies arī divstāvu dzīvojamā māja, kuru savulaik uzcēla Gabrielas vectēvs. Arī Sonjas Traub mātei Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rīgā, Maskavas ielā 112 (agrāk – Latgales iela) piederēja daudzdzīvokļu dzīvojamais nams un zeme zem tā. Kā Gabrielas Kaplānes, tā Sonjas Traub gadījumā ierēdņi lēma tikai par daļēju īpašuma atdošanu likumīgajām mantiniecēm, jo …nebija viņu nacistu nobendēto tuvinieku miršanas apliecību.

Tā laika atbildīgo institūciju, tai skaitā tiesas, argumentācija arī tagad, daudzus gadus pēc notikušā, pārsteidz ar savu cinismu. Proti, kā Rīgas domes amatpersonas, tā tiesa nekādi nespēja aptvert faktu, ka par nacistu noslepkavotajiem ebrejiem vācu okupācijas vara Otrā pasaules kara laikā miršanas apliecības neizsniedza. Ar Sonjas Traub Izraēlas pasē rakstīto, ka viņa  ir bārene, Latvijā izrādījās par maz. Kā vēlāk, jau 2011.gadā viņa atklātā vēstulē rakstīja Saeimas deputātiem, Saeimas Juridiskajai komisijai un LR Tieslietu ministram: “Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1992. gadā iesniedzu likumos noteiktos pieteikumus, lūdzot atjaunot īpašuma tiesības uz manai mātei piederējušo zemi un namīpašumu Maskavas ielā. Jau tas, kā notika un ar ko beidzās šo pieteikumu izskatīšana, šķiet kā ņirgāšanās par likumu un tiesiskumu: Rīgas pašvaldības institūcija, kas lēma par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu (zemes komisija), atzina, ka es kā bārene esmu savas mātes mantiniece, un 2001. gadā īpašuma tiesības uz zemi Maskavas ielā 112 man tika atjaunotas. Turpretim tā pati Rīgas pilsētas dome atteica namīpašuma denacionalizāciju, jo es neesot varējusi apliecināt savas mātes nāves faktu, iesniedzot miršanas apliecību. Nacisti, kuri 1941. gadā Rīgas geto nogalināja māti, miršanas apliecības neizsniedza.” Rezultātā Soņja Traub piespiedu kārtā kļuva par zemes īpašnieci zem viņai nu vairs nepiederošas ēkas, kurā gadu laikā sākotnējos pašvaldības ēkas īrniekus un dzīvokļu privatizētājus nomainīja otrreizējā tirgū dzīvokļus iegādājušies īpašnieki.

Telavivā pazīstama un ļoti cienīta

Neticamā kārtā izdzīvojusi kara laika šausmas, Soņja pagājušajā gadsimta sešdesmito gadu sākumā cauri Polijai nonāca Izraēlā. Šodien mums šķiet, ka padomju gados izbraukšana uz Izraēlu ebrejiem bija kā viegla pastaiga, taču realitāte bija skarba. Kā 2000.gadā “Latvijas vēstnesī” rakstīja Dr. hist., LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Irēna Šneidere: “No arhīvu krimināllietām izriet: ebreju došanās uz Izraēlu pēc kara tika kvalificēta kā “dzimtenes nodevība” ar visām no tā izrietošām sekām, bet, piemēram, poļu izbraukšana uz Poliju (Polijas Tautas Republiku) – kā atgriešanās dzimtenē.”

Soņjas Traub ilggadīgā palīdze, Izraēlā praktizējošā zvērināta advokāte Ella Glikmane stāsta, ka Soņjai paveicās noslēgt fiktīvu laulību ar kādu poļu ebreju, un, tikai pateicoties tam, viņa spēja izkļūt no Padomju Savienības. “Izraēlā Soņja, kura Latvijā bija ieguvusi jurista izglītību, apguva medmāsas profesiju, kādu laiku strādāja šajā specialitātē un pakāpeniski atkal atgriezās pie juristes darba. Viņa strādāja iestādē, ko vispareizāk būtu salīdzināt ar Tieslietu ministriju, un ilgus gadus vadīja nodaļu, kura sniedza valsts apmaksātu juridisko palīdzību cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Telavivā viņa bija labi pazīstama un ļoti cienīta.”

Apkārtējo cieņu vēl vairāk vairoja tas, ka Soņja Traub adoptēja, uzaudzināja un deva labu izglītību diviem bērniem – brālim un māsai. Pēc Soņjas Traub aiziešanas viņsaulē, rūpes par viņas Latvijā palikušo īpašumu uzņēmies dēls – Uri Traub.

Taisnīgu risinājumu Soņja tā arī nesagaidīja…

Ella Glikmane uz Izraēlu pārcēlās 1993.gadā, laikā, kad Latvijā sāka atgriezt īpašumus bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Tā kā Ella savulaik bija studējusi kopā ar pazīstamo advokātu Andri Grūtupu, viņa abus iepazīstināja, un, tieši pateicoties Grūtupam, Soņjai Traub izdevās atgūt vismaz daļu no mātes mantojuma. Taču viņas ģimenei kādreiz piederējušais daudzdzīvokļu nams, vecāku miršanas apliecības vai sprieduma, ar kuru ir konstatēta viņu nāve, neesamības dēļ nonāca Rīgas pilsētas īpašumā un tika privatizēts, bet likums viņai noteica pienākumu noslēgt zemes nomas līgumu ar Rīgas pašvaldību, vēlāk – ar dzīvokļu īpašniekiem, nosakot zemes nomas maksas “griestus” piecu procentu apmērā no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā. Šķiet, lieki būs piebilst, ka vairums no privatizēto dzīvokļu īpašniekiem pat nedomāja maksāt Izraēlā mītošajai zemes īpašniecei nomas maksu par viņas zemes izmantošanu, kamēr nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi ikvienam zemes īpašniekam ir obligāti. Kā Atklātajā vēstulē rakstīja Soņja Traub: “(..) zemes īpašnieks tiek piespiests maksāt nodokli par īpašumu, ko nemaksājot lieto citi. Parāda nesamaksas gadījumā pašvaldība vērš piespiedu piedziņu uz īpašumu.” Un tomēr, kā saka Ella Glikmane, Latvija Soņjai bija svarīga, un, kamēr vien veselība ļāva, viņa bieži brauca uz šejieni. Soņja Traub līdz pat aiziešanai viņsaulē 2019.gadā ticēja un cerēja, ka viņas Satversmes tiesā iesniegtās un izskatītās konstitucionālās sūdzības Latvijas likumdevējam un arī sabiedrībai beidzot liks saprast, ka īpašuma tiesības uz zemi bauda tādas pašas privilēģijas kā, piemēram, īpašums uz elektrību, gāzi un ūdeni, savukārt nomas maksai par zemes lietošanu jābūt pietiekami adekvātai, lai tās īpašnieks gūtu vismaz kaut kādu ienākumu no sev piederošā īpašuma, ko cita starpā paredz ne vien likums, bet arī Latvijas un Izraēlas līgums par investīciju aizsardzību. Taisnīgu risinājumu viņa tā arī nesagaidīja.

Ierēdņi vēstures liecības nelasa

Pensionētā mediķe, 76 gadus vecā Gabriela Diāna Kaplāne mīt Amerikas Savienotajās valstīs un no savam vectēvam reiz piederējušās zemes un viņa būvētās ēkas atguvusi vien ceturto daļu. Iemesls līdzīgs kā Soņjas Traub gadījumā –  pierādiet, ka Jēkaba Hirša Kaplāna miršanas brīdī viņa sievas Šarlotes Kaplānes vairs nebija dzīvo vidū, pierādiet, ka jūsu tēvs Isidors Kaplāns līdz ar to bija vienīgais mantinieks, lieciet galdā miršanas apliecības, un tad runāsim! Atšķirībā no Soņjas Traub, Gabrielai Diānai Kaplānei īpašuma tiesības gan uz zemi, gan ēkām, kas uz zemes bija uzceltas līdz 1940. gadam, atjaunoja tiesa, tāpēc par šīm ēkām  neizveidojās dalītais īpašums, bet kopīpašums ar valsti – ¾ no ģimenes zemes un ēkām nonāca valsts īpašumā, kura pēcāk nelielu daļu no tā Gabrielai Diānai Kaplānei pārdeva par visai ievērojamu summu.

Lai kaut nedaudz raksturotu prasības par Otrā pasaules kara laikā nacistu nogalēto ebreju miršanas apliecību uzrādīšanu absurdumu un cinismu, ieskatam dažas rindas no tēlnieka Elmāra Rivoša (29.06.1906.–23.11.1957.) atmiņām par piedzīvoto Rīgas geto, ar kurām katrs var iepazīties Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu XVIII sējumā: “Iela, pielieta asinīm, baltais sniegs, kas vienā naktī kļuvis pelēks, ar sarkaniem lāsumiem. Līķi – visi sirmgalvji un sievietes. Salauzti bērnu ratiņi, kamaniņas, sieviešu rokassomiņas, pirkstaiņi un galošas, maisiņi ar pārtiku, pudelīte ar knupīti, tajā̄ sasalusi putriņa, bērna botīte. Un pa malām līķi.” Vai tiešām kāds domā, ka par visiem šiem nežēlīgi nobendētajiem cilvēkiem kāds izsniedza miršanas apliecības? Gabriela Kaplāne pēc ilgiem meklējumu gadiem tikai nesen uzzināja, ka viņas tēvs, visticamāk, ir nošauts Rumbulas mežā, taču attiecīga dokumenta nav un, pat ja būtu, šodien tas neko vairs nenozīmētu.

Netaisnība piedzīvota jau četras reizes. Vai sekos arī piektā?

Gabriela Kaplāne, kā jau minēts, atguva vien ceturto daļu no savas ģimenes īpašuma, pārējās trīs ceturtdaļas, aizbildinoties ar  to, ka pārējie mantinieki nav pieteikušies, nonāca valsts īpašumā Finanšu ministrijas personā. Taču lielākais šī stāsta absurds ir tas, ka, visticamāk, Rīgas dome, kurai ar attiecīgo ēku nebija ne vismazākā sakara, paātrinātā kārtībā ļāva privatizēt trīs Gabrielai Kaplānei un Latvijas valstij kopīpašumā piederošos dzīvokļus. Turklāt finanšu ministrija pret Gabrielu cēla prasību par kopīpašuma izbeigšanu un zemesgabala nodalīšanu. Latvijas Republikas tiesa, neraugoties uz to, ka bez projekta un detālplānojuma tā īpašumu dalīt nemaz nedrīkst, šo prasību apmierināja, savukārt Gabrielas pretprasību daļā noraidīja (kas juridiski un tiesiski vispār nav iespējams – tas būtu tas pats, kas vīra prasību par laulības šķiršanu apmierināt, bet sievas – noraidīt). Rezultātā Gabrielas vectēva savulaik celtā māja kā bijusi, tā arī palika kopīpašumā – trīs ceturtdaļas valstij, viena – Gabrielai, un tajā atrodas arī Rīgas pašvaldības tai ar to nekādi nesaistītā ēkā nelikumīgi privatizētie dzīvokļi. Savukārt Latvijas Republika Finanšu ministrijas personā ne tikai nav iebildusi par tās mantas izšķērdēšanu – arī valstij piederošos dzīvokļus ir iztirgojusi Rīgas pašvaldība, bet, pretēji valsts mantas izšķērdēšanas aizlieguma likuma prasībām, Finanšu ministrija dara visu iespējamo, lai arī sev piederošās zemes cenu samazinātu līdz minimumam, tā valstij zaudējot simtos tūkstošu eiro mērāmus ienākumus.

Tīri teorētiski Gabrielu Kaplāni varētu dēvēt par turīgu kundzi –  kā nekā uz viņai piederošās zemes atrodas privatizētās daudzdzīvokļu ēkas, kuru dzīvokļu īpašniekiem, saskaņā ar likumu, viņai vajadzētu maksāt nomas maksu par zemi. Tāpat viņai pienākas vismaz trīs dzīvokļi jau minētajā ceturtdaļā ēkas, tikai visa bēda tā, ka tā arī nav noteikts, konkrēti kuri dzīvokļi tie ir, lai arī tiesai, ja reiz tā izvēlējās kopīpašumu dalīt reālās daļās, bija pienākums to darīt. Rezultātā viņa nekādu nomas maksu ne par sev piederošās zemes lietošanu, ne arī īres maksu par sev piederošajiem dzīvokļiem nesaņem, toties pienākumu maksāt par to visu nekustamā īpašuma nodokli gan neviens nav atcēlis. Piebilstams, ka ar bezkompromisa tiesiskuma apoloģēta Jāņa Bordāna iniciētajiem un cauri Saeimai ar Jura Juraša palīdzību izbīdītajiem grozījumiem autoritārā diktatora Kārļa Ulmaņa Civillikuma spēkā stāšanās un piemērošanas likumā, 2022. gadā ¼ domājamo daļu no zemes dzīvokļu īpašnieki lieto kā reālservitūtu, bet ¾ nomā, kas pat visai teorētiski tiesiski nav iespējams. Arī šī iemesla dēl Gabriela ir vērsusies Satversmes tiesā, un ir gatava savas tiesības aizstāvēt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Savukārt Soņjas Traub (mantojuma masas) 2021. gada konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesa nepieņēma, jo viņa nomira pirms Saeima šo likumu pieņēma, sekojoši, viņas izdotās pilnvaras Satversmes tiesas tiesnešu vairākuma ieskatā tam nebija derīgas, savukārt viņas mantojuma masas aizgādni Rīgas Bāriņtiesa iecēla vien vairāk nekā sešus mēnešus  pēc tam, kad notārs, kas ved mantojuma lietu, bāriņtiesai to pieprasīja, tādejādi nokavējot konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu, ko likums Satversmes tiesai pagarināt vai atjaunot neparedz.

Neiedziļinoties juridiskās finesēs var teikt, ka šīs sievietes piedzīvoja netaisnību vairākkārt – viņu ģimeņu īpašumus nacionalizēja okupanti un padomju komunisti, nacistiskais režīms nežēlīgi nogalināja viņu vecākus, atjaunotā Latvijas valsts, pat nemēģinot iedziļināties faktiskajos apstākļos, īpašumtiesības uz viņu ģimeņu īpašumiem atjaunoja vien daļēji, un, visbeidzot, abām gadiem ilgi nav bijusi iespēja saņemt taisnīgu atlīdzību par sev piederošās zemes lietošanu – vai tā būtu noma, vai servitūts. Tādu “sīkumu”, salīdzinot ar iepriekš norādīto, kā Rīgas pašvaldības “draudus” nekustamā īpašuma nodokli zemei noteikt 3% no kadastrālās vērtības, jo dzīvokļu īpašnieki uz šīs zemes ir nelikumīgi novietojuši pārvietojamās garāžas, pat nepieminot..

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas