Turklāt jāņem vērā, ka arī mediju aktivitātes šajā laikā ierobežo likums, un vēl tas, ka, piemēram, sabiedriskajiem medijiem ir pienākums sniegt bezmaksas platformu visiem, kas kustas, ne tikai populārākajiem vai lielākajiem sarakstiem. Visiem šiem priekšnoteikumiem jāsaka ''Jā!'', vienlaikus cenšoties būt gan kritiskiem un analītiskiem, gan piedāvāt auditorijai daudz maz interesantu skatām, klausām un lasāmvielu. Vai un kā tas izdevās šogad, komentē Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) profesore un mediju pētniece Anda Rožukalne.
Diskusiju formāts nemainās
Vērtējot dažādo saturu, ko it kā vieglākas izvēles veikšanai piedāvāja Latvijas mediji, Rožukalne secina, ka lielākoties tikušas izmantotas jau iestrādātas shēmas, kas lietotas nu jau kādas trīs vēlēšanas no vietas. Viņa gan piebilst, ka pārsvarā tas tomēr ir Saeimas vēlēšanām vairāk piemērots modelis, kur svarīgāk ir iepazīstināt sabiedrību ar politiskajām vērtībām un pozīciju. Piemēram, šogad dažādās diskusijās kā viens no karstajiem jautājumiem tika aktualizēts temats par to, ko darīt ar Uzvaras pieminekli. Vai gadījumā nevajag nojaukt? Taču tas, kā atgādina profesore, ir politisks, ne saimniecisks jautājums. Viņasprāt, šie jau gadiem iestrādātie formāti mazāk ir piemēroti pašvaldību vēlēšanām – daudz konkrētākam un saimnieciskākam skatījumam uz lietām.
''Tualešu skaits vai veloceliņi diez vai ir balstīts liberālā vai konservatīvā politikā,'' atgādina pētniece.
Caurskatot gana plašo piedāvājumu, Rožukalne tāpat secina, ka šajā priekšvēlēšanu laikā medijos bija lielāks akcents uz politiķu iespējām iepazīstināt ar sevi un savu vīziju, taču analītiska pieeja palika otrajā plānā.
''Mediji centušies pastāstīt vispārīgi par daudziem,'' viņa norāda, uzreiz gan piebilstot, ka bija tomēr vērojami arī daži analītiski centieni pētīt, ko tad nozīmē vēlēšanu programmās sasolītais un kāda ir kandidātu nostāja konkrētos problēmjautājumos, taču aizvien tas bijis neproporcionāli maz. Vienlaikus pētniece atzīst, ka jau ilgākā laika periodā Latvijas mediji ir apguvuši it kā labu politisko diskusiju standartu, tomēr joprojām ir arī problēmas: ''Gan televīzija, gan radio diezgan veikli tiek galā, taču tur ir arī grūtības – ir daudz dalībnieku un īstenībā diskusijas lielākoties nesanāk. Un tad tas noved pie tā – to jau arī žurnālisti saprot –, ka it kā ir daudz dalībnieku, bet reāli neviens jautājums netiek izdiskutēts,'' saka Rožukalne.
No tā varot nogurt, jo īpaši mediju lietotāji. Piemēram, daudz runāts par to, ka ir nepieciešams bezmaksas sabiedriskais transports, vai to, ka maršruti jāsavieno ar pierīgu, bet ko tas īsti nozīmē? Skaidrojums izpalicis.
RSU profesore vēl atgādina, ka šo vēlēšanu debašu reitingi bijuši zemāki nekā citus gadus. ''Lineārās apraides reitings tāpat slīd uz leju, taču arī tas nogurums un vienveidība varētu būt iemesls, kas to veicina. Un arī tas, ka šīs vēlēšanas nešķita tik nozīmīgas,'' skaidro Rožukalne. ''Šobrīd diskusiju standarts nedod tādu balansu starp idejām, solījumiem un esošo situāciju.''
16 + kā attīstāma ideja
Taču visā priekšvēlēšanu mediju produktu gūzmā var izcelt dažas pozitīvas lietas. Viena no tādām, pētniecesprāt, bijusi Delfi interviju sērija ar bijušajiem mēriem, kas tad, iespējams, devusi līdzsvaru starp solījumiem, skaistajām vīzijām un to, kā tad lietas notiek patiesībā. Gana plaši pieejama bijusi arī partiju programmu analīze – kā nopietnākā, tā ironiskākā manierē. Īpaši izceļams, viņasprāt, ir Latvijas Televīzijas projekts – seriāls 16 +, kur arī tika organizētas priekšvēlēšanu debates. ''Tas bija jautri, un tur tāda politisko diskusiju krampjainība bija pārvarēta,'' vērtē eksperte. Tāpat bijis padomāts par diskusijas dizainu – izskatījies daudz labāk nekā tradicionālās lakotās plāksnes un podesti. Kas vēl būtiski – šī īpaši jauniešu auditorijai mērķētā diskusija bija viena no retajām, kur mediji nesekoja politiķu virzītajai dienas kārtībai un jautājumu spektram. Šādu formātu mediju pētnieces ieskatā vajadzētu attīstīt arī nākotnē.
Vienlaikus gan profesore piezīmē, ka šeit arī aktualizējas problēma – jauniešu un pārējās auditorijas nošķiršana. Ir pamatoti veidot saturu arī YouTube, kur iepriekšminētā diskusija ir redzama, ''tomēr jautājumi, kas skatīti diskusijā, taču bija aktuāli arī citām vecuma grupām''.
''Turklāt, jāņem vērā, ka nu YouTube ir informācijas iegūšanas kanāls arī citām vecuma grupām. Un tik pat labi šāds 16 + saturs varēja tikt translēts arī tradicionālajā televīzijā. Mani uztrauc šis eidžistiskais vērtējums medijos, ka viena vienkārša pazīme noteikti raksturo pilnīgi visu,” piebilst Rožukalne. ''Arī citiem taču patiktu interesantākā dizainā iekārtota diskusija –to vajag attīstīt un turpināt.''
Dominēja politiķu dienas kārtība
Vēl eksperte kā labu piemēru min to, kā attīstījās LTV Tautas Panorāma, jo īpaši apkaimju vēstures un konteksta skaidrojums. ''Tas iedeva kaut ko vairāk nekā tādas vienkāršas sarunas, kas īstenībā visur bija pilnīgi vienādas,'' saka pētniece un atgādina, ka ''mūsdienu komunikācijas vide liek žurnālistikai mainīties, kļūt vairāk analītiskai, ne tikai būt kanālam vai informēt''. Vēl jau jāņem vēra, ka, ja medijs par savu uzdevumu uzskata informēt sabiedrību par priekšvēlēšanu aktivitātēm, tad neizbēgami nākas iekrist politiķu noteiktajā dienas kārtībā, kur akcentēti viņu izvirzītie jautājumi.
Tomēr, lai viss nebūtu tik drūmi, pētniece piebilst, ka pēdējā LTV diskusijā dienu pirms vēlēšanām jau bijis gana labs balanss starp politiķu un pašu mediju dienaskārtību.
Priekšvēlēšanu laikā medijiem jābūt īpaši uzmanīgiem, lai nejauši kā eksperts vai vienkārši savas dzīves stāstnieks netiktu uzaicināts kāds no daudzajiem deputātu amatu kandidātiem. Taču, piemēram, TV24 par to bažu nebija. ''Mani ļoti mulsināja TV24 Preses kluba transformācijas, kur vairākas nedēļas diskusijās piedalījās arī RD vēlēšanu kandidāti kā eksperti, bet ekspertīze lielākoties nebija saistīta ar aplūkotajām tēmām,'' norāda pētniece. Viņu arī nepārliecinot tas, ka kandidāti bijuši no dažādiem sarakstiem. ''Ir arī tādi biznesa modeļi, kur ir iespējams paņemt naudu par iespējami apmaksātu jebkādu saturu. Tie priekšvēlēšanu Preses klubi izskatījās pēc tādiem raidījumiem, par kuriem profesionālajā vidē zināms, ka, ja kāds no dalībniekiem ir samaksājis par visu, tad visi pārējie godprātīgi dalās savā ekspertīzē. Protams, man nav nekādu pierādījumu, bet pēc savas struktūras tas tā izskatījās,'' savos iespaidos dalās Rožukalne.
Kā spilgtu piemēru viņa min diskusiju, kur pēkšņi piedalījās arī influencere un ZZS deputāta amata kandidāte Sindija Bokāne.
''Viņai par godu pēkšņi diskusijā parādījās jautājums par influenceru mārketingu, lai gan tas bija vispār ārpus jebkāda aktuālā konteksta. Viņa bija vienīgā, kas arī definēja, cik tas ir svarīgi. Par to nebija nekādas iespējas dotas citiem izteikties,'' vēl piezīmē eksperte.
Vai tas viss nozīmē, ka pētnieces novēlējums un ceļamaize medijiem pēc šīm vēlēšanām būtu vairāk noteikt savu dienaskārtību, neļauties politiķu ''sarakstam''? Jā, viņa piekrīt, bet vienlaikus piebilst – ir saprotami, ka redakcijām jau tā darba netrūkst. ''Nevar teikt, ka cilvēki negribētu analizēt. Runa ir par balansu – varbūt pārāk daudz laika tiek veltīts, lai vāktu kopā politiķus un visiem vienāda garuma teikumus sagatavotu,'' saka profesore. Un vēl jau arī svarīgi atcerēties, ka priekšvēlēšanu debates nebūt nav vienīgais formāts, kā ar sabiedrību runāt par vēlēšanām.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.