Ministrija uzskata, ka šāda pieeja ļautu precīzāk noteikt katras personas individuālās vajadzības un nodrošināt atbilstošu atbalsta pakalpojumu pieejamību invaliditātes seku mazināšanai.
Ministrijā skaidro, ka nepieciešamību pārskatīt invaliditātes novērtēšanas sistēmu nosaka gan starptautiskās saistības, gan statistikas dati, kas pierāda, ka personu ar invaliditāti īpatsvars arvien palielinās.
Arī Latvijā personu ar invaliditāti īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju skaitā turpina pieaugt katru gadu. 2014.gadā personu ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,6%, 2016.gadā - 8,8%, bet 2024.gada beigās 11,6%.
Būtiskākais pieaugums pēdējo gadu laikā ir vērojams tieši starp cilvēkiem, kuri ir vecāki par 64 gadiem. Ja 2014.gadā šajā vecuma grupā invaliditāte bija noteikta 58 197 personām, tad 2024.gada beigās - 105 703 personām. LM secina, ka pieaugums šajā vecuma grupā pēdējo desmit gadu laikā ir par 82%, turpretim vecuma grupā no 18 līdz 63 gadiem šajā pašā laikā pieaugums ir par 2%. Lielai daļai personu, kas vecāki par 64 gadiem, ir smaga vai ļoti smaga invaliditāte, proti, pirmās vai otrās invaliditātes grupa.
Bērnu ar invaliditāti īpatsvars starp personām ar invaliditāti jau vairākus gadus ir 4%, un absolūtos skaitļos šim skaitam ir tendence pieaugt. Desmit gadu laikā bērnu ar invaliditāti skaits pieaudzis par 10%.
LM norāda, ka lielākajai daļai personu invaliditātes noteikšanas pamatā ir vispārēja saslimšana jeb neredzamā invaliditāte. Savukārt no specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem pilngadīgām personām ar invaliditāti visbiežāk sastopami kustību traucējumi un garīga rakstura traucējumi, savukārt bērniem ar invaliditāti - garīga rakstura traucējumi.
Līdzīgas tendences novērotas arī citās valstīs, kas liek meklēt risinājumus, kā invaliditātes sistēmu pārstrukturēt atbilstoši sociāli ekonomiskajām pārmaiņām un sabiedrības vajadzībām, norāda ministrijā.
Proti, atsakoties no Barema modeļa, kurā invaliditāti noteic, tikai balstoties uz medicīnisku problēmu, biopsihosociālā pieeja ļauj novērtēt, kuram cilvēkam funkcionēšana patiešām ir būtiski traucēta. Jaunajā pieejā atbalsts vairāk tiktu sniegts tiem, kam funkcionēšana ir būtiski traucēta. Piemēram, šī pieeja daudz labāk spēj novērtēt cilvēkus ar mentālās un psihiskās veselības problēmām, kuru funkcionēšanas ierobežojumi medicīniskajā modelī nereti palikuši nenovērtēti, norāda LM.
Turpretim invaliditātes smaguma pakāpe, iespējams, varētu samazināties tiem, kam funkcionēšana nav tik ierobežota, kaut arī ir noteikta kāda medicīniska diagnoze.
Pašreiz invaliditātes ekspertīzes procesā informāciju par funkcionēšanas ierobežojumiem galvenokārt sniedz pašnovērtējuma anketa, ko cilvēks aizpilda vienlaikus ar iesniegumu Valsts komisijā.
LM ieskatā, šī anketa jāaizstāj ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) izstrādāto invaliditātes novērtēšanas "WHODAS 2.0" instrumentu, kā arī tam jāpievieno aizpildīti mērķētie protokoli.
Ministrijā norāda, ka tas daudz pilnīgāk spēs atspoguļot personas pieredzi un subjektīvo skatījumu par funkcionēšanas stāvokli, vienlaikus invaliditātes smaguma pakāpes noteikšanā ārsts ņems vērā arī personas veselības traucējumus.
Mērķētie protokoli un invaliditātes novērtēšanas metodoloģija izstrādāta tā, lai atspoguļotu četras invaliditātes kategorijas, nevis noteiktas slimības.
Proti, invaliditātes novērtēšanā tiks ņemti vērā mērķēti protokoli garīgās, kustību, redzes, dzirdes un hronisko slimību radīto traucējumu novērtēšanai. Mērķēto protokola izvēle tika balstīta uz invaliditātes veidu, nevis slimību veidu, lai pēc būtības saglabātu atšķirīgu un skaidri nodalītu pieeju no medicīniski orientētiem modeļiem, skaidro LM.
Saskaņā ar jauno pieeju invaliditātes novērtēšanas un lēmuma pieņemšanas procesā pēc "WHODAS" novērtējuma tiek izvēlēts viena vai vairāki mērķētie protokoli. Attiecīgi tiktu sagatavots visaptverošs ziņojums ar priekšlikumiem, kas tiktu nosūtīts lēmuma pieņēmējam.
Ārsti un funkcionālie speciālisti veiktu novērtējumu b un s kategorijās, vai klīniskie psihologi - garīgās veselības traucējumu gadījumā veiktu novērtējumu b, s un d kategorijās, savukārt funkcionālie speciālisti vai klīniskie psihologi garīgās veselības traucējumu gadījumā veiktu novērtējumu d kategorijās.
Saņemot holistisko ziņojumu, amatpersona noteiktu invaliditātes pakāpi, izmantojot algoritma mehānismu. Pamatojoties uz novērtējumu un vajadzību izvērtējumu, izvēloties papildu kategorijas, kas nebija starp izšķirošajām kategorijām, varētu lemt arī par papildu nosakāmo atbalstu.
Katrā no kategorijām varētu iegūt 0 līdz četrus punktus.
Nulle nozīmētu, ka ierobežojuma nav un nav problēmu attiecīgajā kategorijā, savukārt četri apzīmētu ļoti smagu pakāpi, trīs - smagu traucējumu, kas sastopams vairāk nekā 50% no kopējā laikā. Divi apzīmētu mēreni smagu traucējumu, kas ietekmē cilvēku mazāk nekā 50% no kopējā laika, bet viens jeb vieglas pakāpes traucējums būtu tāds, kas sastopams mazāk nekā 25% no kopējā laika.
LM ziņojums "Invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveide pilngadīgām personām" līdz 27.jūnijam nodots publiskai apspriešanai.