Slimnīcu sektors šobrīd saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem. U. Muskovs uzsver, ka nozarē trūkst prognozējamības un stabilitātes. Tas it īpaši svarīgi ir stacionāram, kā specifika prasa nepārtrauktas investīcijas gan infrastruktūrā, gan personāla attīstībā, lai pacientam būtu iespēja sniegt pēc iespējas labāku palīdzību. Slimnīcas atrodas mūžīgo reformu gaidās, taču konkrēta nākotnes redzējuma iztrūkst un tas neļauj virzīties uz priekšu nedz attīstībā, nedz efektivitātē. Vienmēr ir iespējas kaut ko uzlabot, taču, lai slimnīca varētu veikt savu darbu, zināmam redzējumam jābūt vismaz trīs – piecu gadu perspektīvā, uzskata Vidzemes slimnīcas vadītājs.
Šobrīd valstī redzams hronisks medicīnas personāla deficīts - jauno ārstu un cita personāla piesaiste reģionālajām slimnīcām ir apgrūtināta. Pakalpojumu dažādības dēļ arī personāls saprot, ka izdevīgāk strādāt tur, kur šie pakalpojumi ir pieejamāki un pacientu plūsma lielāka. Arī medicīnas personāla pārslodze un darbs vairākās vietās atstāj sekas gan uz komunikācijas aspektiem, gan pakalpojumu kvalitāti.
Ienākumu un izmaksu sabalansēšana esošajos ekonomiskajos apstākļos ir pats lielākais izaicinājums, it īpaši reģionu slimnīcām. Šobrīd jau ir zināms, ka valsts steigsies palīgā, taču pretī tiek prasītas reformas. Slimnīca nav pati elestīgākā vide un tajā nav iespējams strauji ieviest pārmaiņas, nepieciešama vismaz 1-2 gadu perspektīva. “Finansējums tiek piešķirts uz emocionālas nots. Mēs nevaram nedarīt savu darbu, bet tad pienāk brīdis, kad par to ir jāsamaksā,” saka U. Muskovs.
Stacionāra sniegtie pakalpojumi ir dārgāki nekā valsts par tiem samaksā. Bet kas šo starpību segs? Veidojas zaudējumi, kurus nepieciešams kompensēt.
Maksas pakalpojumi ir paši pēdējie prioritāšu sarakstā, taču no biznesa viedokļa, tas, visdrīzāk, ir nepareizi. Tā ir iespēja slimnīcām nopelnīt papildus, līdz ar to šie maksas pakalpojumi ir nepieciešami, bet personāla trūkuma dēļ tos nav iespējams realizēt. Personālam pievilcīgāks ir privātais sektors, līdz ar to arī maksas pakalpojumi šai problēmai nevar būt risinājums, uzskata U. Muskovs.
Efektīvs krīzes menedžments
“Efektivitāte ir labākais rezultāts ar pieejamajiem resursiem. Ar pašreizējiem resursiem labākais iespējamais rezultāts ir, ka slimnīca strādā,” esošo situāciju slimnīcās skaudri raksturo Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule. Tieši viņas vadītais dienests to vislabāk redz no malas. “Efektivitāte paredz, ka tas nenotiek uz kvalitātes rēķina, bet, strādājot krīzes režīmā, tas ir tieši tas, kas šobrīd notiek. Vai ir iespējama efektīva slimnīcu pārvaldība neefektīvā sistēmā, kas jau pēc būtības strādā krīzes režīmā?”
Gan slimnīcu vadība, gan administrācijas pašlaik darbojas krīzes vadības režīmā, nepārtraukti veicot risku izvērtējumu. “Kovida pandēmiju vairāk vai mazāk pārvarējām, un šobrīd dzīvojam apstākļos, kad veselības aprūpes budžets acīmredzami ir brāķis. Nevar visu novelt uz neefektīvu veselības aprūpes sistēmas darbu. Protams, ir daudzas lietas, ko iespējams uzlabot, bet tas nav būtiskākais. Latvijā uz vienu pacientu mēs tērējam gandrīz vismazāk Eiropā, līdz ar to neefektivitāte nav vienīgais iemesls, kāpēc atrodamies šādā situācijā,” raksturo SIA “Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīca” valdes priekšsēdētājs Juris Lācis. Ir slimnīcas, kam krīzes menedžments padodas labāk, bet ir arī tādas, kurām tas neizdodas. Ja izdodas, visticamāk, jāvaicā - uz kā rēķina? Tā ir problēmas atlikšana uz laiku un, protams, ka šādā situācijā kādas jomas paliks novārtā.
Jāturpina iesāktās slimnīcu tīkla reformas, jāstrādā pie finansējuma modeļa maiņas, lai slimnīcām būtu iespēja plānot savu budžetu. J. Lācis arī norāda uz vispārēju tendenci veselības sistēmā gaidīt, kad problēma samilzt. “Tad tiek piešķirts papildus finansējums. Tā mēs gadu no gada dzīvojam. Grūti tādos apstākļos strādāt efektīvi.”
L.Cipule uzsver, ka efektīva darbība nav iespējama apstākļos, kad vismaz 80% no slimnīcas budžeta tiek atvēlēta atalgojumam un tikai pavisam maza daļa attīstības iespējām. Efektīva pārvaldība nav iespējama arī apstākļos, kad skaidrība par iestādes finansējumu ir tikai uz nelielu laika periodu, no valsts saņemot piedāvājumu vien par tekošo gadu. “Efektīva sistēma nevar darboties, ja slimnīcai jāiznes visas tās lietas, kas neefektīvi darbojas citur. Piemēram, sociālā joma. Caur slimnīcām tiek risināta milzīga daļa citu veidu problēmas un pakalpojumi, kas vēl vairāk nosūc slimnīcas finansējumu” norāda L. Cipule.
Bez sistēmiskām pārmaiņām nākotnē situācija neuzlabosies. Kā vienu no risinājumiem krīzes situācijai L. Cipule redz izteiktāku pacientu plūsmas sadalīšanu. Noteikti jāpārliek uzsvars uz ambulatoro primāro aprūpi un dažādiem inovatīviem risinājumiem, piemēram, telemedicīnu. Bieži ir situācijas, kad tas, ko jāārstē ambulatori, tiek ārstēts stacionāri, un pretēji. Nepieciešama arī resursu koncentrācija tieši tajās vietās, kur plānots veikt tieši šos stacionāros pakalpojumus. Tas efektīvāk ļaus pārvaldīt gan finanses, gan piesaistīt personālu.