Telekomunikāciju gigants atmaskots

Grāmatā vēstīts par telekomunikāciju giganta TeliaSonera, teiksim tā, šaubīgām darba metodēm starptautiskajā tirgū. Tāpat jūs esat autore virknei šai tēmai veltītu publikāciju Zviedrijas lielākajā laikrakstā Svenska Dagbladet. Šīs publikācijas un grāmata, un kopumā žurnālistiskā izmeklēšana - kā tas sākās?Te vispirms jāuzsver, ka TeliaSonera ir unikāla kompānija, jo to kontrolē Zviedrijas valsts, kurai pieder gandrīz 40% uzņēmuma akciju (konkrēti - 37,3% - red.). Turklāt ilgu laiku, līdz pat pagājušajam gadam, ievērojama daļa uzņēmuma akciju - vairāk par desmit procentiem - piederēja Somijas valdībai. Konkrēti es uzskatu, ka tā bija galvenokārt Zviedrijas valdība, kura akceptēja un virzīja vispirms Telia, bet vēlāk TeliaSonera stratēģiju, lai sekmētu iekļūšanu jaunos tirgos, respektīvi, tā dēvētajos attīstības tirgos, un te ir runa par laiku gan pirms Zviedrijas un Somijas nacionālo telekomunikāciju kompāniju apvienošanās 2003. gadā, gan pēc tam.Šā iemesla dēļ pēc tam, kad 2012. gadā televīzijā izskanēja informācija par to, ka TeliaSonera piegādā to autoritāro valstu, kurās darbojās uzņēmums, režīmiem telefonsarunu dešifrēšanas iekārtas, radās padziļināta interese par to, kādā veidā uzņēmums, kas atrodas Zviedrijas valsts kontrolē, vispār darbojas šādās valstīs. Man vienkārši bija iespēja runāt ar daudziem cilvēkiem, kas ilgu laiku tieši vai netieši bijuši saistīti ar TeliaSonera darbību un bija labi informēti par šo uzņēmumu un tā biznesa vēsturi. Tad arī sekoja vispirms publikācijas, bet pēc tam grāmata.Kopumā tas bija liels apjoms informācijas, kuru nācās salikt kopā, apvienojot dažādas, brīžiem pat samērā senu notikumu interpretācijas, dokumentus un tamlīdzīgi. Cilvēkiem objektīvi ir dažādi skatījumi uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, turklāt atšķiras interpretācija, tāpēc visbiežāk situācijā, kad, piemēram, sarunu istabā ir bijuši trīs cilvēki, ir arī trīs dažādas versijas par sarunu gaitu un to saturu. Grūtākais bija tieši šo versiju un interpretāciju apvienošana, balstoties, protams, uz dažādiem dokumentiem - to vidū valdes sēžu protokoliem, lēmumiem un līgumiem.Secinājumi izrādījās grāmatas vērti.Savu atsevišķo izmeklēšanu veica daudzi Zviedrijas mediji, un rezultātā radās aizdomas, ka valsts kontrolē esošās kompānijas TeliaSonera pārstāvji nodarbojas ar kukuļdošanu, lai iekļūtu attīstības valstu tirgos. Vai jūsu pieminētajā informācijas apjomā bija atrodams arī Latvijas vārds? Vai pastāv kādas aizdomas par apšaubāmu TeliaSonera rīcību arī Latvijā?Šādā kontekstā nē. Manā rīcībā šādas informācijas nav. Zviedrijas valsts uzņēmumi, tajā skaitā arī tolaik vēl Telia, ienāca Baltijas valstu tirgos krietni senāk, laikā, kad koruptīvas darbības bija nosodāma prakse, un ienāca tirgū arī citu iemeslu, nevis tikai peļņas dēļ. Tā perioda Zviedrijas valdības bija ieinteresētas tajā, lai Baltijas valstīs būtu sakārtota, mūsu - Zviedrijas - standartiem atbilstoša uzņēmējdarbības vide, lai tiktu ievēroti noteikti vispārpieņemtie standarti, un Zviedrijas, tāpat kā citu Ziemeļvalstu kompānijas, savā ziņā centās panākt attiecīgu progresu. Konkrēti iemesli, kādēļ tā vai cita valsts kontrolē esoša kompānija sāka darbu Latvijā, protams, var atšķirties atkarībā no darbības veida, taču, runājot par valsts uzņēmumiem, tad kopējie uzstādījumi šaubīgus darījumus nepieļāva.Es gan tīri profesionāli ieteiktu painteresēties par laika posmu pēc 2006. gada, par kuru pastāv aizdomas, ka TeliaSonera piekopusi šaubīgu praksi vairākās ārvalstīs, tomēr vēlreiz atkārtošu, ka manā rīcībā nav informācijas par iespējamiem TeliaSonera koruptīviem darījumiem Baltijas valstīs.Visu sarunu ar Patrīciju Hedēliusu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 9.marta, numurā!**