Ik pa laikam tiek aizturētas amatpersonas, ziņas par to publiskajā telpā parādās kā neoficiāla informācija, bet oficiāli komentāri no atbildīgajām iestādēm neseko. Vai šāda prakse no likumsargu puses ir pareiza? Vai atbildīgajām iestādēm nevajadzētu vismaz apstiprināt vai noliegt šādu informāciju?
Komentāram ir jābūt. Kādēļ tad tiek aizturēta amatpersona – ne jau par to, ka viņa pāriet ielu pie sarkanās gaismas. Visticamāk, uz nopietna likumpārkāpuma pamata. Bet tādā gadījumā sabiedrībai šis pamatojums jāzina. No otras puses – vienīgi tiesa var atzīt par vainīgu. Te saduras divas intereses. Tiesības uz privāto brīvību un taisnīgu tiesu un sabiedrības tiesības zināt, ko, kā un kāpēc amatpersonas dara, īpaši, ja ir konstatējami pārkāpumi. Tā robeža ir ļoti trausla, un informācijai jābūt pēc iespējas precīzākai, lai izvairītos no aizskārumiem pret cilvēkiem, kas nav vēl notiesāti.
Un kā to varētu atrisināt? Droši vien ne ar neoficiālu informāciju.
Ko nozīmē neoficiāla informācija? Uzreiz šķiet – tas jau kā vienmēr. Ja izmeklēšanas interesēs ir nepaust to informāciju, tad pagaidām līdz brīdim, kad ir ļoti konkrētas apsūdzības, materiāls jau ir tiesā. Bet vēlreiz uzsveru – jābūt ļoti uzmanīgiem, piesardzīgiem. Ja ir tikai aizdomas, tas vēl nenozīmē, ka cilvēks ir vainīgs.
Ar ko jūs skaidrojat, ka biežāk informācija par šādām lietām tomēr ir neoficāla – vai informācijas nopludināšana varētu būt apzināta prakse?
Iespējams, ka tur ir gan apzinātas, gan neapzinātas lietas. Latvijas Juristu biedrībā mēs par to arī esam diskutējuši. Atsevišķos gadījumos tās skaļās, skaļās lietas – tas izskatās pēc padomju laikiem, kad vajag noskaņot sabiedrību un mazliet izdarīt nepārprotamu, bet mājienu tiesībaizsardzības institūcijām, tiesām netieša spiediena veidā. Lūk, sabiedrība ir ieinteresēta, tur ir jārīkojas, iespējams, tā amatpersona ir vainīga. To varētu uzskatīt arī par zināma veida sabiedrības viedokļa veidošanu.
Turpinot par tiesām, saistībā ar neseno D.Čalovska izdošanu ASV, parādījās vēl viens jautājums – pēc Latvijas tiesu noraidošā atzinuma ECT procesu tomēr nobremzēja un šo jautājumu skatīs. Par ko tas liecina? Vairāki juristi jau izteikušies, ka tas ir ļoti smags signāls gan Augstākajai tiesai, gan Ministru kabinetam.
Protams, arī mēs savā atzinumā teicām, ka izvērtējuma nav, tas ir nepietiekams. AT nolēmumā diezgan pamatīgi ir analizēts, kādas ir ASV, ka tur ir demokrātija. Taču juridiskā atzinuma un argumentācijas, lai mēs varētu pārliecināties, ka ir izvērtēts, vai tiešām tiks nodrošināts ne zemāks cilvēktiesību standarts, kā to nosaka mūsu tiesību akti un it īpaši Satversme, par to nav runas. Nevienā teikumā. Ir tikai atsauce uz šo [Latvijas un ASV savstarpējās izdošanas] līgumu, uz preambulā minēto normu, ka cilvēktiesības tiks nodrošinātas un viss. Mūsuprāt, bija jābūt diezgan precīzi izvērtētam, vai tiks nodrošināta juridiskā palīdzība izmeklēšanas un tiesvedības laikā, aizstāvība. Vai tiks nodrošināts tulks, lai procesa laikā viss ir saprotams, lai persona, pret kuru tiek celtas apsūdzības, saprot par ko, kādēļ, kādas ir viņa tiesības, kādus var pieteikt lūgumus. Līdzīgi, kā tas tiktu darīts Latvijā, ja viņš tiktu tiesāts šeit.
Nākamais, runājot arī par sankcijām, Latvijā par šo nodarījumu vai noziegumu maksimālā sankcija būtu desmit gadi. Savukārt ASV maksimālais cietumsods būtu līdz pat 67 gadiem. Protams, publiskajā telpā parādījās, ka tas faktiski nav iespējams, droši vien tur būtu tikai daži gadi. Bet mēs runājam par iespējamību, jo nav jau materiāla, lai vērtētu, kāda ir bijusi Čalovska līdzdalība. Tas arī nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir izvērtēt, vai tiek garantēti cilvēktiesību standarti, kā to nosaka Latvijas likumdošanas akti.
Kāda ir jūsu prognoze, kāds būs ECT lēmums?
To ir ļoti grūti pateikt, jo mēs neesam redzējuši pieteikumu, ko iesnieguši Čalovska pārstāvji ECT. Šajā gadījumā tas, ka ECT pieņēma pagaidu noregulējumu, ir smags signāls. Tai pat laikā pēc būtības tas vēl neko nenozīmē, jo pēc būtības jautājums vēl nav skatīts un var būt visādi. Savukārt ja šis ECT spriedums būs labvēlīgs Čalovskim un viņš jau būtu izdots ASV, iestātos neatgriezeniska situācija un spriedums būtu grūti vai pat neiespējami izpildāms.
Ko tas nozīmēs no juridiskā viedokļa – ja ECT lēmums būs pozitīvs D.Čalovskim, bet Latvija jau pateikusi, ka viņu izdod. Kas notiek ar savstarpējo līgumu starp ASV un Latviju?
Es piekrītu un pievienojos tai pozīcijā, ko pauda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs – līgums būtu jāpārskata. Tas ir par maz, ka cilvēktiesību garantijas minētas tikai preambulā. Tām jābūt diezgan precīzi noteiktām arī pašā līguma saturā – kas tiek garantēts, kādā veidā. Turklāt būtu svarīgi noteikt arī izdošanas procedūras, jo tās ir noteiktas kirminālprocesa likumā vai citos tiesību aktos. Bet izdošana uz ASV prasās pēc daudz striktāka regulējuma.
Kā ir citviet ar izdošanas gadījumiem?
Eiropas valstis ļoti reti, kad izdod savus pilsoņus citām valstīm. Sevišķi, ja mēs runājam par ASV. Ir pat gadījumi, kad ECT ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumus. Piemēram, izdošanas gadījumā uz Grieķiju, jo nebija izvērtēta situācija, vai nonākot Grieķijas cietumos netiks pārkāptas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3.panta prasības, proti, cietsirdīgas attieksmes vai spīdzināšanas aizlieguma pārkāpums.
Šajā gadījumā ECT lemtais Latvijai ir svarīgāks par savstarpējaš izdošanas līgumu ar ASV?
Protams, tas ir saistošs un Latvijai ir jāievēro, bet tie ir divi dažādi tiesību dokumenti. Turklāt ECT nolēmums ir saistošs Latvijai, bet nav saistošs Amerikai, jo Amerika nav Eiropas Padomes dalībavalsts.
Kā to var līdzsvarot? Vai Latvija šajā gadījumā nesanāks tāds kā ķīlnieks?
Mēs jau esam ķīlnieki, valdība bija ķīlnieka lomā. Arī mediji jautāja, kādēļ valdība lēma par Čalovska izdošanu, un tie valdības locekļi, kas balsoja par, kā mantru bija apguvuši pantiņus, ka kriminālprocesa likums neparedz šajā gadījumā neizdod vai – gluži pretēji – kriminālprocesa likums pieļauj neizdošanu tikai tajā gadījumā, ja ir politiski motīvi vai jebkādi diskriminējoši motīvi, kādēļ varētu neizdod. Šajā gadījumā nebija ne politikas, ne diskriminācijas. Šajā gadījumā nebija vērtēts, vai tiks nodrošināts cilvēktiesību standarts. Valdības locekļi savā lēmumā pieturējās pie gramatiskās interpretācijas. Lai gan tas vēlreiz pierāda, ka no procedūras viedokļa šis jautājums būtu pārskatāms. Jo kas notiktu, ja tomēr septiņi valdības locekļi būtu pret nevis par? Tad lēmums būtu neizdot, lai gan kriminālprocesa likums konkrētajā gadījumā to it kā nepieļauj. Tas ir absurds, ko vajadzēja jau laicīgi novērst, ar to vajadzēja rēķināties.
Ja premjers teica, ka tas bija juridisks lēmums, tad es tomēr gribētu teikt, ka tas galvenokārt bija politisks lēmums, jo ļoti daudzi eksperti, tai skaitā mēs, norādījām, ka AT lēmumā nav izvērtēti vairāki kritēriji un, virzot šo jautājumu valdībā, tas būtu jāņem vērā.
D.Čalovska lietā var teikt, ka jūs savā ziņā nostājāties sabiedrības vairākuma, vismaz skaļākās tās daļas pusē. Tā ir viena no lietām, ko jums pārmet līdzšinējā darbībā, ka bieži vien rīkojaties pārāk populistiski. Ko jūs varat atbildēt šai kritikai un vai jūsuprāt Tiesībsasrga birojs jūsu vadībā sniedz pietiekami kompetentus atzinumus par visdažādākajiem jautājumiem?
Runājot par Čalovski, mēs nenostājāmies kādas sabiedrības grupas pusē. Mēs nostājāmies cilvēktiesību standarta nodrošināšanas pusē. Mūsu galvenais uzdevums bija pārliecināties, ka cilvēktiesību aspekts tiks izvērtēts un ka valdība, valsts zina sava pilsoņa likteni – uz kurieni tiks izdots, kāda ir tiesiskā aizsardzība un atgriešanās iespējas.
Runājot par populismu, jā, bija izskanējis. Lai gan eksperti, kas mani nosauca par populistu, manuprāt, bija nevietā. Viena no ekspertēm bija Viņķeles kundze, kuras darbu esmu pietiekami daudz kritizējis. Pamatoti kritizējis.
Protams, ka es vēlētos daudz lielāku kapacitāti un efektivitāti no biroja, jo darba lauks ir ļoti plašs. Mēs redzam, cik daudz enerģijas bija nepieciešams iztērēt, lai kaut kādā līmenī rastu risinājumu izglītības pieejamības jautājumā. Tā sauktā izglītība bez maksas, daudz precīzāk nosakot to, kas ir jāmaksā valstij, kas ir jāmaksā pašvaldībai un kāda ir līdzdalība no vecāku puses. Ir pagājuši divi gadi, bet joprojām parādās daudzi signāli, ka nav skaidrības ne skolām, ne direktoriem, ne pašvaldībām un vecākiem. Turklāt ir vēl atsevišķas institūcijas, organizācijas, kuras mēģina izmantot apjukuma situāciju, neviešot skaidrību, pielej šaubu sēklu tajā visā.
Bet, jūsuprāt, patlaban birojam ir ar pietiekami plašu ekspertu loku, lai varētu sniegt kompetentus atzinumus?
Par tiem jautājujmiem, kurus esam skatījuši, uzskatu, esam snieguši kompetentus atzinumus. Savukārt par kapacitiāti – pilnīgi noteikti es vēlētos to daudz lielāku un gribētu arī piesaistīt plašāku ekspertu loku. Jo, lai mēs varētu precīzi identificēt konkrētus cilvēktiesību pārkāpumus praksē vai principu neatbilstību likumdošanas aktos, ir nepieciešams ļoti pamatīgs ekspertu darbs, lai varētu norādīt valdībai vai parlamentam uz dažādiem trūkumiem.
Vai ir kāda sfēra Latvijā, kur no jūsu viedokļa patlaban viss ir kārtībā?
Tur, kur mēs esam pētījuši, snieguši atzinumus, rekomendācijas – nē.
Un vēl par sajūtu, kāda ir sēžot tiesībsarga krēslā. Kā jums pašam šķiet, vai tā ir jūsu īstā vieta?
Sajūta ir tāda, ka man patīk, ko es daru, kā es daru un ar ko es to daru. Es lepojos ar tiem darbiem, ko esam paveikuši, lepojos ar savu biroju un jūtu, ka sabiedrībā un ne tikai sabiedrībā, arī politiķos, ir atbalsts tam, ko mēs esam paveikuši.