Latvijā ir aptuveni 2000 tiltu, no kuriem mazāk kā puse – 963 – atrodas valstij piederošā uzņēmuma Latvijas Valsts ceļi (LVC) pārziņā, bet par pārējiem atbild pašvaldības. "Lielākā daļa no tiem ir būvēti sešdesmitajos gados no saliekamām dzelzsbetona konstrukcijām, kuras morāli un fiziski ir saēstas un sabeigtas. Daudziem tiltiem pēc definīcijas ir pienācis laiks kapitālremontam. Tomēr mūsu valstī nav programmas ne tikai ceļu sakārtošanai, bet arī tiltu sakārtošanai. Līdz ar to "tiltinieki" spiesti meklēt kādas blakus iespējas pelnīt un strādāt. Tādējādi viņi šo savu specializāciju it kā nedaudz pamet novārtā, ejot iekšā vispārējos ceļu darbos vai hidrotehniskajos darbos un tamlīdzīgi," saka Bērziņš.
Viņš atzīmē, ka, piemēram, tad, kad tiek izsludināti ceļu būves iepirkumi, atsevišķs iepirkums tilta remontam, ja attiecīgajā ceļa posmā tāds ir, parasti sludināts netiek. "Tad "tiltiniekiem" ir jānāk kā apakšuzņēmējiem un jāstrādā "ceļiniekiem". Tas mūsu tiltu būvniekiem, protams, nepatīk,» uzsver biedrības valdes priekšsēdētājs.
Bērziņš skaidro, ka tiltu būvniekiem ir nepieciešama specifiska tehnika, tomēr uzņēmēji nezina, vai ieguldījums tajā atmaksāsies, jo nav pārliecības par to, vai darbs būs ilgtermiņā. "Ja nav šādas pārliecības, tad ir ārkārtīgi grūti investēt tehnikā, tehnoloģijās un cilvēkos. Tad reizēm notiek tā, kā Linkaita kungs teica. Tomēr tā vietā, lai kritizētu tiltu būvniekus un ceļu būvniekus, Linkaita kungam vajadzētu savā sistēmā paskatīties, kas tad viņam pietrūkst," saka Bērziņš. Viņš skaidro, ka attiecībā uz ceļu un tiltu būvniecību satiksmes ministram būtu nepieciešams saprast divas lietas: to, kas tiks darīts ar reģionālajiem ceļiem, un to, kā nodrošināt tiltu sakārtošanu. "Vajadzētu salikt tos tiltus pēc vecuma, pēc tehniskā stāvokļa un vienkārši ieplānot ļoti konkrētas naudas summas remontiem," uzskata Bērziņš.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 31. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!