Šodien Blīdenes Fricis vairs nedarbojas, Brencis Bauskas šosejas malā rosās joprojām, saņemdams gan mēreni labas atsauksmes, gan tādas kā zatuchlost a strašné snídaně vai citus kritiskus vārdus no ārzemniekiem, citreiz ar piebildi, ka viņus pozitīvi pārsteigusi lētā alus cena. Taču 90. gadu sākumā par to, cik augstu vilni sit dzīve kopā ar uzdzīvi Brencī, patiešām klīda leģendas. 1992. gada 15. oktobrī Diena izvaicāja abu moteļu īpašnieku, sabiedrības Vanga – A prezidentu Aivaru Ābolu par viņa biznesa veiksmes noslēpumiem.
"Uzņemos drosmi apgalvot, ka darbojos jomā, kas atbilst skanīgajam vispārpieņemtajam apzīmējumam – atpūtas industrija. Un skaistajā tūrisma zemē Latvijā tam būs nākotne," ar plašu perspektīvu savu stāstu Ligitai Liepai sāka Ābols, atklādams, ka Brencis un Fricis Latvijā pašlaik ir vienīgie moteļi. Un turpināja: "Kā es iesāku? Kad pavērās tā kooperatīvu sprauga, tūlīt metos iekšā. Jo kas tad ir bizness? Daži darboņi uzskata, ka mantu pārdošana par augstāku cenu un naudas iegūšana. Nu nav jau tā. Bizness – tas ir dzinulis. Tava spēka, pašapziņas pārbaudītājs. Ideja, kas spiež strādāt. Kāpēc cilvēks bieži vien ir ar mieru saņemt mazāku atalgojumu, bet palikt tieši tur, kur savu ieceri var realizēt? Bizness – tas ir dzīves veids. Kādreiz mans vectēvs teica: cilvēki kolhozā strādā gariem zobiem tāpēc, ka tur nav interesanti. Viņš vadījās pēc visvienkāršākajiem inteliģenta latviešu zemnieka principiem. Jāizdzīvo! Un ka viss ir sasniedzams. Bet tikai ar darbu. Un, jo tu nabagāks, jo tev vairāk jāstrādā."
Šajā vietā žurnāliste painteresējās, vai privātuzņēmumā, kur taču droši vien maksā vairāk nekā valsts kantoros, arī cilvēki jādzen pie darba. Brenča īpašnieks nopūtās: "Cilvēks jau ir tas pats. Morāle pa šiem sociālisma gadiem diemžēl ir tā degradējusies, ka vairs nešķiro, vai tas ir tavs vai valsts, vai kolhoza. Kāpēc bizness joprojām klibo? Arī tur iekšā ir galvenokārt ņēmēji. Atnāk pie manis kāds jauneklis pieteikties darbā un uzreiz prasa: cik jūs man maksāsiet? Es pretī: nostrādā trīs mēnešus par vidēju atalgojumu, un tad es tev pateikšu, cik tu spēsi nopelnīt. Jāmāk nošķirt to dzīvi, kad jāraujas melnās miesās, no tās, kur var pasapņot un kur spīd tālāki mērķi, kas ir aiz tās ikdienas melnuma. Ja to neizdara, tad apmaldās trīs priedēs."
Ābols atklāja, ka labs apkalpojošais personāls ir pasaules problēma. "Guvernantes, oficianti, bārmeņi arī ārzemēs labās vietās strādā gadiem ilgi. Un tiek labi atalgoti. Bet mums pa šiem četriem gadiem personālu nomainīt ir nācies vairākkārt… Un tad gan pārvaldnieks nevienu neatlaiž bez attiecīga ieraksta darba grāmatiņā. Mūsu bizness ir gauži vienkāršs: tikai jāgrib. Ir jāgrib laipni apkalpot. Ir jāgrib būt godīgam un korektam pret ikvienu klientu, nekas vairāk. Jūs iebildīsiet, ka arī klienti ne vienmēr prot uzvesties, kā pieklājas. Jā gan. Savāda domāšana – ja es neesmu mājās, tad varu darīt itin visu. Taču man kā moteļa īpašniekam ir galīgi vienalga, ko klients dara. Ja tik maksā. Taču morāles griesti ir pazeminājušies. Varbūt tāpēc, ka visu laiku nācies saliektu muguru staigāt…"
Esam radījuši savu Latvijas moteli, vienotu projektu, kuru var nolikt jebkura Latvijas ceļa malā, 1992. gadā sacīja Brenča un Friča saimnieks. "Ja normāli saimniekosim tālāk, agri vai vēlu Latvija ar ceļmalas ēstuvēm būs piesātināta. Ar laiku mums būs moteļi, kas kalpos tikai tūristiem. Blakus citi, kur jaunsaimnieks izīrēs savus zirgus izjādēm. Citur apmetīsies tikai mednieki, ogotāji, sēņotāji, " sacīja Ābols un atklāja lielāko šķērsli jaunu moteļu būvēšanai – tie esot paši izsalkušie latvieši. "Trešā atmoda ir atmodinājusi latviešos alkatību, mantaskāri. Piemēram? Noskatāmies kādu nelielu nekoptu (saudzīgi izsakoties) zemes pleķīti (mums pietiek ar pushektāru) un ejam pie īpašnieka. Parasti tā ir kāda veca māmuļa, kas pie savas zemes vairs pieliekties nevar. Vientuļa un pamesta arī. Kārtojam papīrus. Bet tajā brīdī, kad uz lauka parādās arhitekti vai kāda tehnika, tantuks ir klāt: nē, es neļaušu! Vaicājam, ko ar to pushektāru darīsiet. "Vēl nezinu, varbūt mazdēls benzīntanku uzcels." Bet vai jūs zināt, ka benzīntanka iekārtai vien jums vajadzēs miljonu dolāru aizņemties? Nu tad radinieki cirtīšot kokus, dabūšot naudu no pārdošanas – skan atbilde."
Pa šiem 25 gadiem nocirsts tiešām ir daudz, bet mazdēli un mazmeitas labprātāk strādā ārvalstu moteļos, kur tautieši neredz, kā tu saliektu muguru staigā.