Tā sauktie dzīvesstila žurnālisti, intervējot lielākoties jau savu vecāku paaudzes dižgarus un citas par sevi vecākas personības, riskē ar gadiem nonākt situācijā, kad viņu intervējamie sāk atstāt šo pasauli, un tad lietas var sakrist tā, ka uzrunātie sāk baidīties piekrist intervijām, norādīdami – jūs, lūk, intervējāt to un to aktrisi/aktieri un viņi drīz pēc jūsu intervijas nomira.
Protams, biežāk šādu sakritību pirmie pamana nevis potenciālie intervējamie, bet paši žurnālista kolēģi. Lūk, arī pirms 30 gadiem pēdējās (1993. gada 30. decembra) SestDienas salona saldais ēdiens – "pasaulē vecākais spēlējošais aktieris" Ēvalds Valters (1894. gada 2. aprīlis – 1994. gada 26. septembris), savā apskaužami garajā un raibajā mūžā pieredzējis varas maiņas un citas daudz briesmīgākas lietas nekā šādus "likteņžurnālistus", droši sniedza plašu interviju Vitai Pētersonei, vispirms atbildēdams uz jautājumu, vai viņam, franču valodas un literatūras zinātājam, nav bijusi vēlēšanās ieraudzīt Parīzi (jādomā, jautājums netika uzdots, iedvesmojoties no teiciena "redzēt Parīzi un mirt").
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 19. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00