Vēsture Dienā: Pērkama katra otrā?

2001. gada 9. februāra Dienas pielikumā Izklaide jau parādījās reakcija uz Hollandera filmu. "Valentīna dienai tuvojoties, sabiedrības skatieni neviļus pavēršas Čaka ielas virzienā," rakstīja rubrikas Ko darīt šonedēļ komentāra Dāvana meitenei un šo rindu autors. "Izvēļu ieteicēja pienākums būtu minēt arī citas ielas, kurās mīlestību var dabūt uzreiz, taču, kopš zviedru režisors nācis klajā ar atklāsmi, ka katra otrā Latvijas sieviete vismaz reizi mūžā ir atdevusies par naudu, vairs nav jēgas izlikties tiklākiem un ierobežot savas jūtas ar dažām ielām. "Katra otrā" Latvijas situācijas izpratējam nozīmē "katra latviete", jo tikai latviešos kopš baronu laikiem ir ģenētiski ieprogrammēts pirmās nakts sindroms, savukārt pašlaik latvieši sastāda apmēram pusi Latvijas iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka ikvienam, kas tikumībā saredz valstiskas stabilitātes priekšnoteikumu, Valentīna dienā var ieteikt palikšanu mājās, lai nebūtu ielās jāsaduras ar pērkamību…"

16. februāra Dienas pirmā ziņa bija filmas inspirēta: Zviedri cenšas apjēgt prostitūciju Latvijā, rakstīja Roalds Liepkalns un Vilnis Zaļkalns no Stokholmas, ziņodami, ka filmas pirmizrāde Zviedrijas televīzijā un pēc tās iecerētās diskusijas likušas diviem lielākajiem zviedru dienas laikrakstiem Dagens Nyheter un Expressen pievērsties nabadzības radītajai prostitūcijas problēmai Latvijā. Dagens Nyheter pirmās lapas virsraksti Zviedru drēbes Latvijā šuj par bada algu un Prostitūcija Latvijā ir nabadzības alternatīva netieši norādīja, ka filmā izteiktajām hipotēzēm ir reāls pamats, kamēr Expressen komentārā bija uzsvērts, ka sieviešu apspiešana, prostitūcija, posts un nabadzība nav specifisks latviešu fenomens, bet gan visām Austrumeiropas valstīm kopīga problēma. DN nebija izdevies gūt kaut mazāko apstiprinājumu Pola Hollandera apgalvojumam, ka pērkamas esot puse Latvijas sieviešu. "Tās ir pilnīgas muļķības," laikraksts citēja sabiedriskās organizācijas Gender darbinieci Tatjanu Kurovu, izbijušu prostitūtu, kura tagad palīdz atgriezties normālā dzīvē kādreizējām "kolēģēm". DN bija aptaujājis arī divas prostitūtas, kuras pa dienu strādājot Rīgas pašvaldībā. Viena no viņām, triju bērnu māte Vaļa, pelnot 107 latus mēnesī, bet uz ielas – vismaz 400 klāt. DN apmeklēja arī ražotni Triteks, kas kopīgi ar Juglas manufaktūru pildīja prominentu zviedru uzņēmumu pasūtījumus, un ieraudzīja tur nolaistas telpas, novecojušu aparatūru un vidējo algu, kas nepārsniedza 110 latu. Pārvaldnieks vēl izteicis nožēlu, ka nevar maksāt tikpat maz kā Ķīnā vai Indijā, bet te esot mazākas transporta izmaksas un paklausīgāki cilvēki.

Melīgo filmu liedz rādīt Latvijā, vēstīja 17. februāra Diena. Tas gan bija paša režisora nosacījums. "Tas liecina, ka P. Hollanders apzinās filmā izmantotās informācijas melīgumu un neatbilstību patiesībai," Dienai pieļāva cilvēki, kas skandālam bija sekojuši no malas. Dienas žurnāliste Dita Arāja devās uz DN aprakstīto Juglas manufaktūru un no strādniecēm uzzināja, ka naudas dēļ viņām "uz paneļa" nav jāiet, 120–180 latu alga viņu profesijā patlaban Latvijas līmenim esot pietiekama. Savu viedokli par to, vai nabadzība ir tiešs iemesls prostitūcijai, tajā Dienas numurā izteica Zvaigznes ABC prezidente Vija Kilbloka, konstatēdama, ka industriālajā pasaulē morāle iet nopakaļus utilitārismam, žurnāla Santa galvenā redaktore Santa Anča ("Viens zviedru režisors var paziņot vienalga ko, bet svarīgākais ir, ka mēs, Latvijas sievietes, zinām – mēs tādas neesam") un režisore Māra Ķimele, kura sāka ar smiešanos: "Mākslinieku vidē cilvēkiem nav naudas, taču viņi tāpat nododas kaislībām – par prieku sev, nevis lai nopelnītu", bet beigās kāda Čaka ielas iedzīvotāja, kas redz uz ielas stāvošās meitenes, secināja, ka realitāte ir briesmīga.

Hollanders pats pēc gadiem atzinās, ka filmā ir piemelots, bet turpināja aizstāvēt savu filmu, uzsverot, ka tā nav par latviešiem, bet par zviedru uzņēmējiem, kas Latvijā tikai izlikušies par labdariem, un ka Latvijā filma sasniegusi savu mērķi, izraisot diskusijas par prostitūcijas biznesu.