Pieaugot pieprasījumam pēc videi draudzīgiem produktiem un pakalpojumiem, apgriezienus uzņem arī "zaļo pīlīšu pūšana" jeb zaļmaldināšana (greenwashing – angļu val.). Īsi sakot, ja mārketinga izdevumi videi draudzīga uzņēmuma tēla veidošanai pārsniedz patiesos vides ieguvumus, tad te ir darīšana ar zaļmaldināšanu.
Draudzīguma cena
"Lai zaļums nepaliktu tikai runu līmenī, tas prasa ieguldījumus – gan maksājot par ekspertu zināšanām un ražošanas pielāgošanu, gan īstenojot reālus vides saglabāšanas pasākumus," skaidro vides zinātniece un zaļā dzīvesveida atbalstītāja, Ekodizaina kompetences centra vadītāja Jana Simanovska. Viņas sacīto apliecina arī poligrāfijas grupas United Press valdes priekšsēdētājs Hermans Jakuška, kura vadītais uzņēmums saņēmis vairākus starptautiski atzītus eksosertifikātus, kas apliecina, ka tā rūpes par vidi ir patiesas. Taču vides aizsardzība ir ne vien pārliecības jautājums, bet arī nepieciešamība. "Piemēram, ja gribam strādāt Skandināvijas tirgū un piedalīties konkursos, Ziemeļu gulbja statuss, kas ir viens no ekomarķējuma veidiem, ir obligāts. Manuprāt, tas daļēji ir arī tirgus aizsardzības instruments, jo ne visi uzņēmumi spēj izpildīt augstās prasības. Tomēr zaļā stratēģija atmaksājas. Pretējā gadījumā tas nebūtu bizness un nevarētu pastāvēt," neslēpj uzņēmuma vadītājs.
Ārpusē zaļš, iekšpusē – fui
Tomēr netrūkst uzņēmumu, kuru rūpes par dabu ir apšaubāmas. Tēla spodrināšanai zaļo krāsu labprāt izmanto lielveikalu ķēdes, novērojusi biedrība Zaļā brīvība. Piemēram, veikalu tīkls Rimi savā mājaslapā apgalvo, ka īsteno videi draudzīgu darbību, kas veicina ilgtspējīgu attīstību. Taču kaut vai plastmasas domino kauliņu kā bonusu dalīšanas akcija liek to apšaubīt. "Pareizāk būtu mudināt patērētājus nepirkt neko lieku, izvēlēties veselīgu, sezonālu, bioloģisku un veģetāru pārtiku," saka Zaļās brīvības vadītājs Jānis Brizga, piebilstot, ka viszaļākais pirkums ir tas, kuru tu nenopērc. Līdzīgi rīkojas arī veikali Maxima un vēl citas tirdzniecības ķēdes.
Zaļmaldināšana ir diezgan izplatīta banku vidē, novērojusi Jana Simanovska. Banka paziņo, ka turpmāk rūpēsies par ozona slāņa saglabāšanu un samazinās oglekļa dioksīda izmešus sava biroja darbā, bet tur, kur tas nebūs iespējams, iestādīs kociņu. Taču faktiski tās lielākā ietekme uz vidi ir saistīta nevis ar biroja darbību, bet gan caur projektiem, ko tā finansē. Vai izmešu samazināšanu banka nosaka kā priekšnosacījumu kredīta saņemšanai? Pirms dažiem gadiem pamatīgā skandālā iekūlās Deutsche-Bank, kas, neskatoties uz atbildīgas vides politikas sludināšanu, piedāvāja finansējumu Ķīnas uzņēmumiem pārzvejas apdraudēto tunzivju ķeršanai ar āķu jedām, kas ekoloģiskās ietekmes ziņā ir katastrofāla metode. Līdzīgus zaļmaldināšanas gadījumus var atrast vēl daudzu citu banku darbībā.
Nezināšanas izdevīgums
Nezināšanas dēļ Latvijas patērētāji maldīgi notur pavisam nezaļu produktu par eko. Kā redzamāko piemēru vides eksperti min preču zīmi Zaļā karotīte, ko liela daļa patērētāju uzskata par ekomarķējumu. "Zaļā karotīte atbalsta integrēto lauksaimniecību, bet nav nekādu pierādījumu, ka šī prakse atstātu mazāku piesārņojumu nekā citas. Zinu gadījumus, kad uzraugošās institūcijas, zemnieka laukos atklājot kaitēkļus, mudina to apkarošanai lietot pesticīdus, nevis izmantot saudzīgākas metodes," norāda Jana.
Arī atkritumu savākšanas sistēma Zaļais punkts pozicionē sevi kā uzņēmumu, kas rūpējas par Latvijas vidi. "Daudzi uzskata, ka Zaļā punkta vai Zaļās jostas zīme ir ekomarķējums, un arī uzņēmēji pasniedz to kā daļu no atbildīgas vides politikas. Taču šis marķējums apliecina tikai to, ka ražotājs vai importētājs piedalās oficiālajā atkritumu apsaimniekošanas shēmā un saņem dabas resursu nodokļa atlaidi. Te nav runas par īpašiem sasniegumiem vides aizsardzības jomā, jo atkritumu apsaimniekošana ir dzīves nepieciešamība un ar likumu noteikts standarts, turklāt šķirošanas ziņā Latvija joprojām ir vienā no pēdējām vietām Eiropā," skaidro Jana.
Tic uz vārda
Ar nezināšanu ir viegli manipulēt: cilvēki tic, ka tādi apgalvojumi kā "nesatur fosfātus", "nav testēts uz dzīvniekiem" vai "nesatur ozonam kaitīgas vielas" apliecina īpašas rūpes par vidi, lai gan patiesībā produkts nemaz nevarētu nonākt Eiropas veikalu plauktos, ja neizpildītu šīs likumdevēja obligātās prasības.
Par to, ka vides izglītības līmenis Latvijā vēl ir zems, liecina arī DDB Latvia veidotais Latvijas Zaļāko zīmolu tops. Aicinot atbildēt ar "jā" vai "nē", patērētājiem tika vaicāts "Vai, jūsuprāt, šis zīmols ir videi draudzīgs?". Topa augšgalā tika ierindots a/s Spodrība zīmols Seal. Taču no 22 līnijas produktiem Ekopuķīte, kas ir ekostandartu sertifikāts kosmētikai un sadzīves ķīmijai, ir mazāk nekā pusei – deviņiem. "Topā iekļuvuši arī minerālūdens zīmoli Mangaļi un Borjomi, bet pirkt ūdeni plastmasas pudelē nepavisam nav zaļi, Lāču produkcijas klāstā ir tikai divi bioloģiski sertificēti produkti, Stenders ražo ziepes no naftas produktiem, izmantojot sintētiskās smaržvielas un krāsvielas. Elektrum piedāvājumā nav neviena zaļās elektroenerģijas produkta," topā iekļauto uzņēmumu darbību analizē Jānis Brizga. Vides ekspertu zaļāko zīmolu tops noteikti būtu atšķirīgs.
Zaļmaldināšanas sekas ir arī nozares diskreditēšana.
Viltus eko
Izplatīts maldināšanas paņēmiens ir neīsts ekomarķējums. Parasti viena ražotāja vai koncerna dizains produkcijai lielākoties ieturēts zaļos toņos. Iespaida pastiprināšanai nereti tiek izmantotas lapiņas, puķītes un citi simboli, kas raisa asociācijas ar dabiskumu.
Par ekomarķējumu nav uzskatāma arī zīme Iesaka Latvijas Astmas un alerģijas biedrība un tamlīdzīgas. Eksperti iesaka uzticēties precēm un pakalpojumiem, kam piešķirts starptautiski atzīts un pazīstams ekomarķējums (skat. vietnē Ekomarkejums.lv). Ņem vērā, ka ekomarķējuma zīmolā parasti norādīts arī kontroles institūcijas kods!
Populāra ir arī noklusēšana: mazgāšanas līdzeklis "nesatur fosfātus", toties satur citas tikpat vai vēl kaitīgākas vielas, sejas krēms, kura "sastāvā 98% dabīgas izcelsmes izejvielu", satur alerģiju izraisošus konservantus. Dažkārt videi draudzīga produkta īpašības tiek piedēvētas produkcijai, kas pēc būtības ir un paliek kaitīgas videi vai cilvēka veselībai, piemēram elektriskais lapu pūtējs vai organiskās cigaretes.
Patērētāju aizsardzība klibo
Eksperti norāda, ka patērētāji pret zaļmaldināšanu Latvijā ir visai neaizsargāti, izņemot pārtikas nozari, kur apzīmējumus "ekoloģisks, bioloģisks, eko, bio, organic" drīkst izmantot tikai tad, ja produkts atbilst spēkā esošajām bioloģiskās ražošanas prasībām. Ja uzņēmumam nav sertifikāta par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības regulai, šo terminu nedrīkst būt arī tā nosaukumā, domēnvārdā, marķējumā vai dokumentos.
"Latvijā nav bijuši gadījumi, kad tirdzniecībā nonāk pārtikas produkti, kas maldināšanas dēļ jāatsauc," norāda Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas uzraudzības departamenta vecākā eksperte Adrija Sietiņsone. Tiklīdz pārtikas ražotājs vai izplatītājs savā darbībā piesauc ar likumu aizsargātos terminus, viņš nonāk kontroles institūciju redzeslaukā, tāpēc šāda veida maldināšana nav cieņā. Savukārt no 4366 kontroles institūcijās reģistrētiem bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumiem dažāda veida aizliegumi piemēroti 31, ar tiem var iepazīties PVD mājaslapā. Nepārtikas precēm, piemēram, tekstilam vai kosmētikai, apzīmējumus "bioloģisks" vai "ekoloģisks" un to atvasinājumus drīkst lietot tikai sastāvdaļām, kas ražotas saskaņā ar bioloģiskās ražošanas prasībām. «Problēma ar zaļmaldināšanu pastāv," atzīst Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja Sanita Gertmane.
Šogad PTAC izstrādājis valdīnijas komersantiem saistībā ar paziņojumu par vidi lietošanu reklāmā, mārketingā un tirdzniecības dokumentos. Negodīgas komercprakses aizliegšanas likums gana skaidri pasaka, ka nedrīkst stāstīt izdomājumus vai tendenciozi pasniegt informāciju, lai veicinātu sava produkta noietu.
Tomēr PTAC nevar nosaukt Latvijā nevienu gadījumu, kad komersants būtu saņēmis kaut aizrādījumu par zaļmaldināšanu, nemaz nerunājot par sodu...
opā
Kārlis
reptilis