Tuvākajās dienās ES Padomē tiks pieņemts lēmums par tālākajiem CO2 samazinājuma mērķiem. Vai Latvijā kaut kas tiek darīts, lai sekotu šim mērķim?
Lai saprastu situāciju, jāskatās, kāda ir enerģētiskā bilance Latvijā. Ja no šīs bilances izņem gāzes koģenerāciju, redzam, ka situācija ir diezgan bēdīga, varam pat teikt, ka esam enerģētiskie nabagi. Jo, pateicoties hidroelektrostacijām, saražojam vien kādus 40% no nepieciešamās elektroenerģijas. Tad ir jautājums, par ko mēs gribam runāt – vai par Eiropas zaļajiem mērķiem vai par Latvijas objektīvo nabadzību enerģētikā. Būtībā arī Augstsprieguma tīkls vairākus gadus pēc kārtas visiem skaidri liek saprast, ka mums trūkst elektrības ražošanas jaudas visā reģionā, kopā skaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Otrs jautājums, ka mēs, protams, esam zaļi. Turklāt tehnoloģiju attīstība ir novedusi ne tikai pie tā, ka ar vēja palīdzību saražotā elektrība ir lētāka nekā citos veidos ražotā. Mūs strauji iedzen saules enerģētika, šajā brīdī vēl nav apdzinusi, bet skatīsimies, kā tālāk attīstīsies, jo vēja industrija jau arī pilnveidojas
Latvijas lepnums šķelda nav tik konkurētspējīga?
Jebkurš dedzināmais enerģijas avots ļoti atpaliek. Jo būsim objektīvi – šķeldas iegūšana vien saistīta ar lielu enerģijas un citu resursu patēriņu. Jāizaudzē mežs, jānozāģē, jāsašķeldo, jānogādā līdz patēriņa vietai. Šajā piegāžu ceļā sakrājas izmaksas. Un tas arī atstāj visai lielas tā dēvētās klimata pēdas – traktoram mežā jāiebrauc, motorzāģis un šķeldotājs jādarbina, degviela transportēšanai jāpatērē... Savukārt vējš un saule jau ir, atliek vien uzstādīt attiecīgo ierīci.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 22. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!