Ar "zelta" karti kabatā
Andis Šmuksts rāda vienu no sava uzņēmuma produktiem – tās ir piekabes siena ruļļu pārvadāšanai, ko izmanto zemnieki. Noņemot bortu, ar tām var pārvadāt tehniku. "Piekabes paši ražojam. Pērkam jaunus materiālus, jaunas riepas, sametinām, aprīkojam ar bremžu sistēmu, apgaismojumu. Pie mums brauc speciālists no Cēsīm, kurš piekabes sertificē, sakārto dokumentāciju," paskaidro uzņēmējs un turpina par darba specifiku: "Esam iegādājušies riepu montāžas iekārtu kravas automašīnām un traktoriem. Nupat iegādājāmies hidrošļūteņu presi. Metinām, virpojam – esam elastīgi, varam izdarīt visu, kas nepieciešams attiecībā uz lauksaimniecības tehniku. Varam arī izbraukt uz lauku un uz lauka palīdzēt zemniekam saremontēt tehniku."
Andis nāk no Preiļu puses – bērnības gaitas pavadījis Pelēčos, kur mācījies pamatskolā, tad - vidusskolā Preiļos un 2004. gadā, tiklīdz ES tika atvērtas brīvas pārvietošanās robežas un radās iespēja, devies uz Lielbritāniju. “Brālēns jau bija aizbraucis uz Anglija, piezvanija, pastāstīja, ka ir darbs. Man gribējās izbraukt no valsts, ko jaunu redzēt. Aizlaidos,” saka Andis. Sākumā plānojis svešumā pavadīt pusgadu, bet laiks emigrācijā krietni ievilkās. Ar angļu valodu Andim nebija lielu problēmu – pamati ielikti skolas laikos, tomēr sarunvalodai bija nepieciešamas jaunas iemaņas. Piecu cilvēku kompānijā noīrējuši māju un Andis sācis ar darbiņu kādā Londonas restorānā. "Mizoju kartupeļus, norma bija divi lielie maisi dienā, bet faktiski – 60 kilogrami 40 minūtēs," pasmaida Andis, kurš šo darba specifiku izturējies vien mēnesi. Taujāts par Londonas kā metropoles iespaidiem, viņš neslēpj – kādu pusgadu nezinājis, kā izmantot metro. "Labāk tajā neiet, lai nepazustu," tagad smej jaunais vīrietis.
Brālēnam tobrīd piedāvājuši strādāt par elektriķi, turklāt uzņēmumā būt atbildīgajam par savu jomu un arī labu atalgojumu – tā piedāvājumi sekojuši pa ķēdīti: brālēns elektriķa darba iespējas piedāvājis Andim, Andis savam draugam no Daugavpils. "Izveidojāmies tāda kā elektriķu komanda – sākumā bez dokumentiem, bez lielām zināšanām. Uzņēmuma saimnieks stāstīja, rādīja, ko un kā darīt, līdz savu jomu pārzinājām pilnībā. Laika gaitā gan objektos pieprasīja dokumentus un tā pamazām sākām tos kārtot un mācīties. Apguvām visus standartus, atbilstoši Anglijas prasībām, ieguvām tā saucamās zelta kartes, kas būtībā arī nosaka atalgojuma apjomu," stāsta Andis, viņš piebilst: "Zelta karti var iegūt, pabeidzot sešu mēnešu apmācības koledžā un nokārtojot eksāmenus. Paralēli strādāju, mācījos pa vakariem."
Visus šos gadus, līdz atgriezies Latvijā 2017. gadā, Andis arī nostrādājis vienā uzņēmumā – LMOB Electrical Contractors Ltd. "Algas sākumā nebija lielas, bet līdz ar izglītības iegūšanu tās mainījās uz augšu. Profesionālajā ziņā bija iespējas augt līdz komandas vadītāja līmenim, bet es īpaši netiecos, lai gan dažkārt šīs funkcijas arī pildījām. Tas ir īru ģimenes uzņemums un viņi īpaši netiecās sveštautiešus redzēt amatos, pat ne angļus. Latviešu darbinieku uzņēmumā bija maz, lielākā daļa –ukraiņi, īri, no Dienvidāfrikas atbraukušie. Patiesībā aizbraukt prom bija mazliet žēl," neslēpj Andis.
Minskas Belarus no Anglijas
Anglijā Andis Šmuksts izveidojis ģimeni – sieva Anita nāk no viņa dzimtās puses, mācījušies vienā skolā, bet ciešākus kontaktus sākuši uzturēt Anglijā. Anita absolvējusi Kultūras akadēmiju – gribējusi ceļot, pasauli redzēt. Anglijā uzsākusi arhitektūras studijas. "Desmit gadus sieva Anglijā nostrādāja uzņēmumā, kurā tirgo dabīgo šīferi no Spānijas, tas ir veiksmīgs angļu uzņēmums, kas savu slānekļa produkciju pārdod visā pasaulē. Anita joprojām veiksmīgi sadarbojas ar šo uzņēmumu – pašlaik kā starpnieks darbā ar klientiem Ukrainā, Krievijā, Lietuvā. Tagad gribam šo materiālu sāk tirgot arī Latvijā, ir jau padomā daži projekti. Patiesībā, kad braucām prom, Anglijā mums bija labi darbi. Tomēr izvēli nenožēloju, es gribēju atgriezties Latvijā," atzīst Andis.
Protams, izvēli ietekmēja arī puiku nākšana pasaulē – vecākajam, atgriežoties Latvijā, bija četri gadi, bet jaunākais dēls dzimis Latvijā. "Latvijā mēnesi padzīvojām pie maniem vecākiem, bet jau pēc mēneša iegadājāmies dzīvokli, izremontējām to un pārvācāmies," stāsta Andis. Sākumā šķitis – darba iespēju ir maz, uzņēmējs atzīst: "Ja man šeit nāktos strādāt kāda cita labā, es droši vien brauktu prom. Maksātspēja uzņēmējdarbībā ir, tomēr cilvēki pieraduši, ka var nemaksāt atbilstošas algas, vismaz tā izskatās no mana skatu punkta."
Anda tēvam te ir sava zemnieku saimniecība, priekštats par lauksaimniecības tehniku uzņēmējam ir, tā arī radās ideja pievērsties šai nozarei. "Anglijā sākām braukāt pie zemniekiem, meklēt kontaktus un ieraudzījām dažus traktorus, ko varētu nopirkt un vest uz Latviju. Vienā vietā pie angļu zemnieka ieraudzījām kādus divdesmit traktorus Belarus! Bijām šokā," pasmaida Andis un turpina: "Uzreiz arī nopirkām četrus lietotus traktorus. Zinājām, ka pie mums cilvēki grib eksporta tehniku, tā tehniski ir mazliet citādāka, labākas kvalitātes un šī atšķirība ir jūtama. Mūsu zemnieki par tādu traktoru bija gatavi maksāt divreiz vairāk, nekā par standarta Minskas traktoru rūpnīcā ražoto. Ar kolēģi braucām uz izsolēm Anglijā, pirkām dažādu tehniku – arklus, kultivatorus, ko pārvedām, remontējām, pārdevām. Bija iespēja piedalīties dažādos projektos un tā radās vajadzība izveidot uzņēmumu."
Ukraiņu viesstrādnieki nesaprot
Andis Šmuksts uzsver – projektu iespējas ir jāizmanto, tas palīdz attīstīt uzņēmējdarbību. Piesakoties pašvaldības projektam, arī varējuši iegādāties hidrošļūteņu presi. Preiļos daudzi reemigranti, veidojot savus uzņēmumus, pašvaldības atbalsta iespējas izmanto. Taujāts par darbarokām, Andis gan neslēpj: "Ir gūti pieņemt cilvēku, uz kuru var paļauties, ka nostrādās vismaz gadu. Parasti nostrādā nedēļu, divas vai līdz algas dienai. Oficiāli šādu cilvēku nevar pieņemt darbā un sakārtot papīrus, tas traucē uzņēmējdarbībai. Cilvēki vienkārši nenāk darbā, pēc neilgi nostrādāta laika darbinieku ir jāmeklē rokā. Daudzi to ir sapratuši, ka šādi var atļauties eksistēt, pēc tam atkal bez sirdsapziņas ierasties darbā. Zina, ka cita darbinieku vietā man nebūs. Jā, reizēm tas dzen izmisumā. Problēma ir arī alkohols." Daudzi no potenciālajiem darba ņēmējiem arī ir strādājuši ārzemēs, bet Andis novērojis: "Arī tur nav varējuši pastrādāt. Šeit viņiem ir viegli – vai nu dzīvo pie mammas, vai vecmammas, kura nomaksā rēķinu par elektrību, samaksā par ēdienu, iedod cigaretēm... Kam viņam sava nauda? Tā vajadzīga tikai alum... Savas mašīnas tādam cilvēkam nav, telefona nav... Iedomājieties vīrieti 36 gadu vecumā, kuram bankā nekad līdz šim nav bijis sava konta! Bet nu – kaut kā jau cīnāmies."
Andis plāno savā uzņēmumā piesaistīt vēl vienu, divus darbiniekus, spriež, ka, iespējams, tie varētu būt arī viesstrādnieki. Strādāt gribošajiem uzņēmums ir gatavs piešķirt automašīnu un nodrošināt ar dzīvošanai piemērotiem apstākļiem. "Ukraiņu viesstrādnieki nesaprot, kāpēc mēs sūdzamies, jo viņiem ir daudz sliktāki apstākļi. Piemēram, manī ir neizpratne par lielo bezdarbnieku skaitu, kuri dzīvo ar valsts atbalstu - pagastā tādi dažas stundas dienā pagrābj lapas un viņiem tiek samaksāts faktiski ne par ko. Uzņēmējiem pašiem par visu ir jācīnās. Savukārt labākos darbiniekus viens uzņēmums pārmāna no otra, piesola labāku atalgojumu, jo viņu nav daudz."
Anda brālēns Anglijā dzīvo jau 20 gadus, tur jau nopircis savu māju. Pats Andis uzskata – uz Latviju visvairāk atgriežas tie, kuriem šeit ir zeme. "Zeme, valoda ir tā, kas velk atpakaļ," saka Andis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.