Zilaļģes jeb cianobaktērijas ir dabiski virszemes ūdens iemītnieki, kuru masveida savairošanās risks pieaug, palielinoties gaisa temperatūrai un saglabājoties sausam laikam.
Latvijā ir sastopamas aptuveni 390 zilaļģu sugas, starp kurām atsevišķas sugas spēj saražot potenciāli toksiskas vielas - cianotoksīnus. Sākotnējā pazīme par zilaļģu savairošanos ūdenī ir vizuāli novērojami mazi zaļi vai dzeltenīgi punktiņi, kas peld ūdenī. Zilaļģēm savairojoties arvien vairāk, ūdens kļūst biezāks, duļķaināks, var iegūt zaļu, zilganzaļu vai dzeltenīgu nokrāsu un izskatīties kā plēve ar pavedieniem. Zilaļģu sadalīšanās procesā ūdens iekrāsojas netīri brūnā vai zaļganbrūnā krāsā, un iegūst zupai līdzīgu konsistenci ar nepatīkamu smaku.
Tieši šajā periodā toksīnu koncentrācija ūdenī ir visaugstākā un pastāv vislielākais risks veselībai. Jūtīgākiem cilvēkiem, saskaroties ar zilaļģu izdalītajiem toksīniem, var rasties alerģiskas ādas reakcijas, retāk - kuņģa un zarnu trakta, nervu sistēmas vai aknu darbības traucējumi. Peldēties aizliegts, ja peldvietā zilaļģes parādās masveidā un pārklāj peldvietas ūdens teritoriju.