Vēlējums katram – atrast kādu, kam no sirds gribat palīdzēt

Tā uzskata kokrūpnieki no Ventspils, SIA Kurekss īpašnieki brāļi Jānis (50) un Arnis (52) Apsīši. Abi Dundagā dzimušie un turienes skolā gājušie vīri nu jau daudzu gadu garumā materiāli atbalsta savu pirmo mācību iestādi, ziedo pagasta sociālajām un sporta vajadzībām, bet pēdējā laikā nodibinājuši 20 stipendijas studijām augstskolā, kuras vienādās daļās saņem no Dundagas un citām Latvijas vidusskolām nākušie maznodrošinātie jaunieši. Attiecībā uz publicitāti Arnis paliek kategorisks līdz galam un no sarunas klātienē atsakās. Jaunākais ir ar mieru nedaudz atklāt abu rīcības motivāciju ar piebildi, ka paudīs arī ar Arni saskaņotu viedokli, jo, attiecībā uz labdarību, tas viņiem pilnībā sakrīt. Par ziedotajām summām Jānis runāt atturas, vien precizējot, ka puse stipendiju tiek piešķirtas humanitārajos, puse eksaktajos studiju virzienos, tās tiek no trūcīgām ģimenēm nākušiem, centīgiem jauniešiem, kuriem ir skaidrs redzējums par studiju mērķi.

Skarbais gaišums

"Palīdzības lielums, protams, atkarīgs no mūsu veiksmes ražošanā un vienmēr tiek sabalansēts ar mūsu praktiskajām iespējām," atzīst SIA Kurekss valdes priekšsēdētājs Jānis Apsītis.

Šādu uz realitāti balstītu pamatīgumu arī Arņa raksturā apstiprina Vita Diķe, nodibinājuma Vītolu fonds ilggadējā valdes priekšsēdētāja. Šai sabiedriskajai organizācijai sadarbībā ar skolām Apsīši uzticējuši stipendiju administrēšanu.

Tas izpaudies jau pašā viņu saskarsmes sākumā. Pirms vairākiem gadiem tumšā un lietainā rudens dienā fonda birojā Rīgā ienācis kāds vīrs un, nepaskaidrojot iemeslu, sācis nopietni, pat skarbi iztaujāt par kārtību, kādā fonds apsaimnieko noteiktam mērķim ziedoto naudu. ''Domāju, ka sekos sūdzība par mūsu darbu, taču nē. Vīrietis paņēma piedāvāto vizītkarti un teica, ka nākošajā dienā piezvanīs. Tā arī notika, un zvanītājs (kā vēlāk noskaidrojās – tas bija ArnisApsītis) paziņoja, ka SIA Kurekss ir ar mieru nodibināt stipendijas centīgiem jauniešiem. Tas bija kā tāds liels gaišums pēc iepriekšējās pelēkās dienas," atceras V. Diķe.

Ar mīlestību bagātie

"Dažkārt uzskata, ka palīdzēt citiem mēdz tie pie turības tikušie cilvēki, kas bērnībā paši piedzīvojuši trūkumu, slimības vai nesaskaņas vecāku ģimenē. Mēs ar brāli neaugām pārticībā, taču ar visu nepieciešamo bijām nodrošināti pilnībā. Pārpārēm mūsu mājās bija vienīgi mīlestība, ko vecāki dāvāja viens otram un mums. Taču tā nebija lutināšana, viņi jau agri mums iemācīja, ka dzīves pamatā jāliek darbs. Mamma Dundagā visu mūžu nostrādāja par farmaceiti, tēvs līdz pat aiziešanai pensijā bija galdnieks, mežrūpniecības saimniecībā vadīja kokapstrādes cenu. Mātei bija romantisks raksturs, tēvs piezemētāks praktiķis, taču abi līdzdarbojās Dundagas dzejas klubā, mīlēja mūziku un grāmatas," Jānis pajoko, ka viņam laikam vairāk tikuši mātes, bet Arnim – tēva gēni.

No nulles līdz desmitniekam

Mācību gadus brāļi aizvadījuši Dundagas vidusskolā, taču pēc tam viņu ceļi pašķīrušies. Jānis Sanktpēterburgā (toreizējā Ļeņingradā) iestājies Mežsaimniecības akadēmijā, bet Arnis aizgājis uz Rīgu studēt ekonomiku.

"Pirmie darba gadi pēc studijām sakrita ar privātās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā. Tai skaitā mums pazīstamajā kokapstrādes nozarē. Saskatījām tajā savu nišu: daudzi prata izgatavot produkciju, bet nemācēja to izdevīgi pārdot, it īpaši Rietumos. Man bija laba angļu valoda, ar Britu padomes atbalstu laimējās Lielbritānijā pamācīties menedžmentu, tāpēc uzņēmāmies starpniecību kokmateriālu eksportēšanā. Nopelnījām pirmo kapitālu un sākām lūkot, kā un kur to ieguldīt pašu uzņēmumā. Tā Ventspils novadā netālu no ostas pirms piecpadsmit gadiem tapa zāģmateriālu ražošanas uzņēmums SIA Kurekss. Sākām no nulles, tagad tas Latvijā stabili turas nozares uzņēmumu pirmajā desmitniekā," Jānis Apsītis ir gandarīts, ka ieguldījumi ražošanas modernizācijā un orientēšanās uz eksportu devuši labu rezultātu.

Laiks ieguldīt nākotnē

Jautāts, kas ir brāļu dzinulis biznesa izvēršanai, Jānis apgalvo, ka tā noteikti nav vēlme pēc iespējas ātrāk un vairāk nopelnīt. Mērķis ir strādāt ilgtspējīgi un ar pamazām kāpjošu veiksmi.

"Varbūt kāds manis teikto uztvers kā uzspēlētu patriotismu, bet es arī līdzdalību mecenātismā uzskatu ne tik daudz par šodienas vajadzību lāpīšanu, cik par ļoti nepieciešamu un drošu ieguldījumu visas mūsu tautas nākotnē – jaunatnes izglītībā. Abi ar brāli esam pateicīgi saviem vecākiem un skolai, kas mūs iemācīja strādāt, mācīties un nemitīgi papildināt zināšanas. Tagad ir pienācis mūsu laiks atbalstīt tos, kas sāk apgūt šīs dzīves gudrības un profesionālo varēšanu. Dundagas vidusskolai, par kuru palikušas vislabākās atmiņas ne vien kā par pamatzinību sniedzēju, bet arī muzikālo un sporta iemaņu apguves vietu, pēdējos gados iespēju robežās esam palīdzējuši gan ar mācību līdzekļu, gan sporta inventāra inventāru iegādi, bet pirms diviem gadiem sākām ziedot līdzekļus centīgo jauniešu studijām augstskolās," uzskaita Jānis Apsītis.

"Mēs, Dundagas vidusskolas pedagogi, lepojamies ar saviem absolventiem Jāni un Arni Apsīšiem," neslēpj tās direktore Aiga Štrausa, ar to pirmām kārtām domājot brāļos saskatāmās morālās īpašības.

Dundagas pagasta padomes kādreizējais priekšsēdētājs un bijušais Saeimas deputāts Gunārs Laicāns, kurš savulaik zēniem vidusskolā mācījis fiziku, brāļus Apsīšus ierindo to viscienījamāko novadnieku skaitā, kas savu dzimto pusi atbalsta ne tikai materiāli, bet jaunatnei ir arī atdarināšanas cienīgs patriotisma paraugs.

"Zinu, ka uzņēmējdarbības sākumā viņi lika santīmu pie santīma, bet turībā nav kļuvuši ne lepni, ne skopi," atzinību neslēpj G. Laicāns. Ar labu vārdu kurzemniekus atceras arī uz Daugavas salas topošā Likteņdārza veidotāji, jo Kurekss ziedojis kokmateriālus turienes informācijas ēkas būvniecībai.

"Mīļš paldies Jāņa un Arņa vecākiem par dēlu audzināšanu," saņemot ziedojumu vērtīgas medicīniskās aparatūras iegādei, necik sen teica Dundagas Veselības centra bijušais valdes priekšsēdētājs, Dundagas novada domes deputāts Valdis Rande. Ārija Apsīte tagad jau smilšu kalniņā, bet dundadznieki vēl joprojām atceras savu jauko farmaceiti, kas nekad neliedza padomu veselības sargāšanai. Tēvs Andrejs ir pensijā, bet joprojām rosās un cenšas bērnus ar savām vajadzībām neapgrūtināt.

Ar iedomību neslimo

Vai brāļu ģimenes, kurās kopā ir astoņi bērni, neiebilst pret SIA Kurekss peļņas aizplūšanu labdarībai, jo naudiņu taču droši vien noderētu ērtākas dzīves sagādāšanai savējiem?

"Viss, ko dzīvē uzskatām par vērtīgu un nepieciešamu, mums ir. Bet izstellēties, iegādājoties dārgas mašīnas vai ceļot greznas villas, nav mūsu ģimeņu tradīcijās. Kad celsies visas tautas labklājība, tad arī mēs turēsim līdzi," Jānis atzīst, ka ar jaunbagātnieku iedomības slimību nav sasirdzis un arī bērnus no tās cenšas pasargāt.

Ko brāļi novēlētu katram Latvijas iedzīvotājam nākamajā gadā? Par to Jānis domā tikai īsu brīdi, jo prātā tas, iespējams, pārcilāts daudzkārt. "Būtu labi, ja ikviens pacenstos atrast kādu, kam no sirds vēlētos palīdzēt. Tādu, kam šī palīdzība nāktu par labu. Ne jau vienmēr tam vajadzīga nauda vai manta, tikpat vērtīgs būs labs padoms, krietns paraugs, sirsnīgs vārds gan līdzcilvēkam, gan tuviniekam ne tikai grūtā brīdī, bet arī tāpat vien, ikdienā. Vēl gribētu, lai cilvēki saprastu, ka mēs diemžēl nevaram palīdzēt visiem, kam tas būtu vajadzīgs. Visiem palīdzēt varam, tikai sabiedrībai un valstij darbojoties kopā. Tam vajadzīgs laiks.

Gribētos, lai neviens neaizmirst, ka mēs esam viena no izredzētajām pasaules tautām, kam ir sava valsts – kāpēc gan lai mēs nelepotos ar to un nebūtu laimīgi? Ja vēl neesam, palīdzēsim viens otram un valstij par tādiem kļūt."

Bet ko nākotnei Jānis novēlētu sev? "Turpināt dzīvot līdzsvarā starp dvēseli un prātu," atbild uzņēmējs, jo viņa interešu un rūpju lokā atrodas ne vien ražošana, bet arī nezūdošās kultūras un mākslas vērtības un, protams, ģimene.