Ir jābūt kādam, kas iet pa priekšu

Inčukalnieti Valdu Pavloviču Latvijas lepnumam pieteica 158 novada iedzīvotāji. Valda jau 2006. gadā nodibināja Inčukalna Invalīdu biedrību, šogad biedrībai ir desmit gadu jubileja, un nākamajos gados izveidoja sociālo centru Mūsmājas, kurā cilvēki sanāk kopā, risina dažādas problēmas, palīdz cits citam, lūdz padomu, darbojas, meklē domubiedrus, pavada stundas draudzīgā pulkā. Tur aizmirstas vientulība, veselības problēmas, ir mājīgi un silti.

Kā jau garā stiprs un aktīvs cilvēks, Valda maz runā par sevi, bet galvenokārt par savu lietu, par to, kas vēl jāizdara, kas vēl jāmaina. Viņa piekrīt, ka šajos desmit gados ir daudz izdarīts, un uzreiz piebilst, ka citi dara vēl vairāk. "Katrā Latvijas pilsētā ir šādi cilvēki, kas ir ļoti daudz izdarījuši, daudz vairāk par mani, ir, kas strādā jau 15–20 gadu," stāsta Valda un kā piemērus min Guntu Anču un Ivetu Neimani no organizācijas Sustento, Latvijas Samariešu apvienību, ziedot.lv un citus.

Panāk paši

Liels darbs, kas ir paveikts visā Latvijā, ir panākta attieksmes maiņa pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai arī invalīdu nodarbinātība joprojām ir problēma. Pirms desmit gadiem cilvēki, stājoties darbā, baidījās teikt, ka viņiem ir invaliditāte. Tolaik arī ielās nebija redzami invalīdi, bet tagad viņi ir izlīduši ārā kā sēnes pēc lietus, viņi ir kļuvuši redzami. Protams, gan cilvēki paši, gan darba devēji, gan pašvaldības ir ļoti dažādas, reizēm vidēja un vecāka gadagājuma cilvēki vairās no saskarsmes ar invalīdiem, jo viņus neizprot, it īpaši, ja ir runa par garīga rakstura traucējumiem, tomēr jaunie cilvēki tam vairs nepievērš tādu uzmanību, "neredz" to atšķirību.

"Tas ir kolosāli! Situācija noteikti ir uzlabojusies, arī cilvēki vairs nekaunas no savas invaliditātes. Pati esmu invalīde kopš 18 gadu vecuma un zinu, kā attieksme ir mainījusies. Agrāk centos to slēpt, bet tagad vairs par to nekaunos," atzīst Valda. Pat viņas darba devējs Dainis Dukurs Siguldas trasē ilgu laiku nemaz nav zinājis par Valdas invaliditāti, uzzinājis bijis ļoti pārsteigts. "Nekad nesaku, ka kaut ko nevaru izdarīt. Ja netieku galā, atrodu palīgus. Invaliditāte ir mana problēma, es nevaru kā invalīds aiziet uz darbu un teikt, ka man ir grūti un nedarīšu. Man ir jāizvēlas tāds darbs, ko varu darīt," atklāta ir Valda. Taču vides pieejamība ir cita runa, tā noteikti ir nepieciešama. Sabiedrības viedoklis un attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mainās tikai tāpēc, ka pašas biedrības aktīvi darbojas, viss notiek soli pa solim. Valsts šajā jomā nepiestrādā.

Ar Eiropas atbalstu

Atceroties, kā tas viss sākās, Valda stāsta, ka pirms desmit gadiem Inčukalnā bijusi tikai viena biedrība – mednieku un makšķernieku biedrība. Starp citu, pašā sākumā viņa gribējusi dibināt biedrību, kas rūpējas par dzīvnieciņiem, bet pašvaldība nepiekrita. Uz jautājumu, kas tad galu galā licis izveidot tieši invalīdu biedrību, Valda attrauc: "Netaisnība, pasaules netaisnība!" Viņa bija tikko pēc mugurkaula operācijas, un vajadzēja tikt uz rehabilitāciju, bet birokrātijas dēļ tas sanācis ļoti garš un mokošs ceļš. Tobrīd Valda apjautusi, ka noteikti ir daudz tādu cilvēku, kas ir iesprostoti četrās sienās un netiek ārā. Turklāt, sastopoties ar valsts iestādēm, piemēram, sociālo dienestu, bieži vien pašam cilvēkam viss ir jāzina, nekas netiek pateikts priekšā vai palīdzēts. Ja cilvēks kaut ko nezina, palaiž garām iespēju saņemt palīdzību un rezultātā palīdzību nedabū. Un tā lēnām radās tā kopā nākšana un domas par biedrību.

Lai biedrība un centrs varētu darboties, Valda raksta projektus un tādā veidā iegūst finansējumu pastāvēšanai un attīstībai. Par pirmā projekta naudu biedrība izremontēja Inčukalna veco publiskās pirts ēku, kurā tagad atrodas sociālais centrs. Lai vispār varētu uzrakstīt kaut vienu projektu, Valda pati gāja mācīties, apguva datorzinības, jo pirms tam ar šo ierīci nebija strādājusi, bija pat bail tai pieskarties. Tagad Valdai ir milzīga pieredze ar Eiropas Savienības projektiem, momentā var pateikt, vai projekts aizies vai ne. No viņas rakstītajiem projektiem neaizgāja pats pirmais, kad biedrība tikko bija dibināta, nebija vēl īstā slīpējuma. Vēl viens projekts neaizgāja pirms četriem gadiem, kad izrādījās, ka tieši tādu pašu projektu ir iesniedzis novada pašvaldības sociālais dienests.

"Jā, ar pirmo projektu izremontējām māju, bet nedrīkst apstāties, ir jāturpina. Plānojam jaunas nodarbības, mums ir jaunas stelles, kuras pagaidām neesam likuši lietā, jo aušanas darbnīcā vēl nav siltuma. Lai arī ziedotāju nav daudz un trūkst naudas tālākiem plāniem, mēs meklējam un darām. Esam izdomājuši, ka tiksim galā,» noteic Valda. Ļoti svarīgi un arī grūti ir nodrošināt tieši centra ikdienas darbību. Lielie Eiropas Savienības projekti nav plānos, bet biedrība var balstīties uz samariešiem, fondu ziedot.lv, Rīgas rajona Lauku attīstības biedrību u. tml. Tomēr, ja nebūtu Eiropas Savienības naudas, šeit itin nekā arī nebūtu. Ar ES fondu naudu ne tikai tiek finansēta biedrības darbība, bet pati Eiropa ir etalons attieksmei pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu iekļaušanai sabiedrībā. Rietumeiropā cilvēki ar invaliditāti piedalās absolūti visur, viņi ir labi aprīkoti, var kustēties, ir nozīmīgi sabiedrības locekļi. Redzētais ārzemēs, Briselē iedrošina šeit, Latvijā, censties vismaz daļēji līdzināties tur sasniegtajam un panāktajam. Valda atzīst, ka pēc saviem braucieniem uz Eiropu redz, ka atšķirība ir tiešām milzīga, un reizēm pārņem balta skaudība un sirds nosāp, vienlaikus apzinoties, ka arī Latvijā pēdējos desmit gados ir ārkārtīgi daudz panākts.

Tikai kopā

Šobrīd biedrībā ir gandrīz 120 biedru, to skaits ir stabilizējies, vairāk nekļūst, jo cilvēki aiziet viņsaulē, pārvācas dzīvot citur, daļa vairs nenāk kādu savu privāto iemeslu dēļ, savukārt klāt nāk arī jauni biedri. Nav tā, ka klāt nāktu ļoti daudz, bet tie nosedz aizgājušo skaitu, turklāt pamatkodols no pašiem pirmsākumiem ir stabils – apmēram 60–70 biedru. "Ja nebūtu cilvēku, nekas nenotiku, ne jau es viena pati varu kaut ko izdarīt. Jā, projektus es rakstu viena pati, jo visur vajadzīga ir nauda. Cilvēki palīdz, tas ir pozitīvi, tomēr dome ne īpaši," Valda saka, kā ir.

Pārvar sevi

Viegli nav, atzīst Valda un piebilst, ka, ja pirms desmit gadiem kāds būtu pateicis, ka būs tik grūti, diez vai to darītu. "Man ir pietiekami bagāta sava pasaule, patīk vientulība ar mežu un klusumu. Taču tad, kad esi izlīdis ārā, vairs nevar apstāties – ir grāmatvedība, ir pienākumi, ir projektu realizācijas termiņi, ir atskaites periodi, kas var būt pat padsmit gadu, utt. Tā nemaz nevar visu beigt," teic Valda. Kas tad urda un liek turpināt darboties? Valda atbild, ka nevar jau arī nogulties guļus tajā zārciņā un nomirt. Ko tad – sēdēsi mājās un raudāsi? Nekas no tā nemainīsies. Tas, kas šeit ir iesākts… Līdzīgi ir visās biedrībās, ir iesākta sava lieta. "Mēs visi šeit esam apzinīgi cilvēki – lai mēs kādreiz darbu kavētu?! Ja ir uzticēts darbs, tātad jāizdara, mēs esam ļoti apzinīga paaudze. Pienākums ir pienākums. Arī darbs šeit ir atbildība un pienākums. Es nezinu, kā to citādi nosaukt. Nav jau runa par gandarījumu, ir jauni projekti, ir jaunas lietas, kurās piedalīties. Jā, var nedarīt, bet kas tad darīs?" jautā Valda. Katrā biedrībā ir 1–3 cilvēki, kas velk to vagonu, un pārējie priecīgi pievienojas un ļoti, ļoti palīdz. Lokomotīve ir katrā biedrībā. «Es droši vien esmu pārāk šerpa, bieži vien pasaku to, ko nevajag, bet – gribi kārtīgu biedrības vadītāju, tad tā nu sanāk, nav ko tur līferēties. Saku visu taisnību," smej Valda.

Protams, ir bijuši arī tādi brīži – viss, vairs nevaru, nav vērts. Sākumā bijusi naiva cerība, ka biedrībā visi būs ļoti mīlēti, būs forši biedri, ar labu sirdi, bez kasīšanās. Valda domājusi, ka sanāks kopā cilvēki – aktīvisti – ar veselības problēmām un visi, arī pašvaldībā, būs priecīgi, ka viņi kaut ko dara. Tā bija pirmā vilšanās, jo tā nenotika, biedrībai daudz ko neļāva darīt un nenāca pretī. "Domāju, visi par mūsu ieguldīto darbu teiks lielu paldies… Nekā! Muļķības! Pat radās sajūta, ka daudzi uzskata – labāk lai invalīdi guļ savās migās un nenāk no tām ārā nekā sāk rosīties," atceras Valda. Tomēr viņa tic, ka īstajā laikā viss notiek, patiesībā jau viss sakārtojas – gribi vai negribi. Var jau skriet visās durvīs ar pieri iekšā, tomēr beigās atveras tās vienas, kuras nemaz nebija nodoma vērt vaļā, un tās izrādās tās īstās.