"Liena ir pati labākā bāriņtiesas pārstāve, ko pazīstu. Lai kādi būtu bērni, lai kādas būtu ģimenes, lai kā pret Lienu izturas, viņa vienmēr būs pozitīvs cilvēks. Lienai ir tiešām ļoti laba sirds un pat pārāk laba. Ar viņu vienmēr var pasmaidīt un jauki aprunāties. Ja Lienas nebūtu, es diez vai dzīvotu tik jaukā un foršā audžuģimenē jau 16 gadu. Kad pats vēlos izrunāties par to, kas man uz sirds, es bez bailēm varu doties pie Lienas, viņa tiešām atbalstīs. Šāds cilvēks patiešām ir retums," tā pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam 2017 par Lienu Reinbergu, kura Kandavas novada bāriņtiesā nostrādājusi 20 gadu, raksta Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma audzēknis Toms Brūveris.
Liena savulaik viņu, tikai pusotru gadu vecu puisēnu, mātes atstātu novārtā, neēdušu un nenomazgātu, izņēmusi no mājas, kurā bērni sāka savu dzīves ceļu, bet aprūpēti netika. Visi 12 Toma brāļi un māsas pie savas bioloģiskās mātes dzīvojuši neilgu laiku. Tagad, kad Toms izaudzis par staltu un pozitīvu jaunieti, kad viņa un Lienas draudzību var pielīdzināt siltām mazbērna un vecmāmiņas attiecībām, Liena jau ir devusies pensijā.
Neviens rūpju bērns novadā nav nonācis bērnunamā
Nepiemini ļaunu
Toms jau vairākus gadus turējis prātā domu pieteikt Lienu Latvijas lepnuma balvai. Savukārt pati Liena iepriekšējos gados rakstījusi pieteikuma vēstules Latvijas lepnuma balvai par Kandavas puses labākajiem audžuvecākiem. Šogad Liena Reinberga par saviem līdzekļiem izdevusi grāmatu Rūpju bērni Kandavas novadā, lai pastāstītu par bāriņtiesas darba specifikas redzamo un neredzamo pusi un Kandavas novada sirsnīgajiem, atsaucīgajiem cilvēkiem, kuri, Lienas iedvesmoti, kļuvuši par aizbildņiem un audžuvecākiem. Pa šo laiku, kamēr L. Reinberga 13 gadus bijusi Kandavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja un septiņus gadus – priekšsēdētāja vietniece, neviens rūpju bērns novadā nav nonācis bērnunamā.
Savā grāmatā tās autore raksta: "Darbs bāriņtiesā ir atbildīgs un sarežģīts, bet ir gandarījums, ka varu palīdzēt kādai dienai gaišākai kļūt, kādam bērnam – laimīgākam. Kārlis Skalbe pasakā Kaķīša dzirnaviņas saka: "Nepiemini ļauna, lai vairojas labā prieks." " Lasot šajā grāmatā aprakstīto, ir gan jāraud, gan brīžiem jāsmejas un jābrīnās – vienā mazā novadā tādi dzīvesstāsti, kādus scenārija autori nevar izfantazēt pat ziepju operās. Detektīvfilmās gan. Piemēram, par aizbildni Ilzi, kura savā mājā uzņēmusi piecpadsmitgadīgu pusaudzi, neskolotu un neaudzinātu. Bēguļošana ir tā mazākā kaitniecība, ko šis jaunietis nodarījis gan Ilzei, gan sabiedrībai.
Reiz, kad Ilze kādu vakaru devusies uz kūti kopt lopus, viņa tikusi tur ieslēgta. Ilze nesen atgriezusies no kājas operācijas, vīrs tobrīd ārstējies slimnīcā. Pagalmā stāvējis nupat nopirkts jauns ģimenes auto. Viņa izlīdusi laukā caur nelielo kūts lodziņu. Mājā konstatējusi, ka telefona vadi ir pārgriezti. Auto pagalmā vairs nav, un nekur nav arī ģimenē pieņemtā pusaudža. Auto atraduši nākamajā dienā, pēc dažām dienām – arī asociālo pusaudzi. Bet Ilze viņam piedevusi un pieņēmusi atkal savā ģimenē.
Ja dari, tad izdari labi
Tomam nepatīkot lasīt grāmatas, bet, saņēmis no Lienas viņas uzrakstīto grāmatu, pieķēries tai jau pirmajā vakarā un izlasījis vienā rāvienā! "Sākot lasīt, nevarēju apstāties līdz pat pēdējai lappusei, gribējās zināt, kā notikumi risināsies tālāk. Kolosāla grāmata," vaļsirdīgi teic jaunietis, kad satiekamies Lienas Reinbergas mājās. Toms te ir biežs viesis.
Taujāts, vai tad, kad pašam būs sava ģimene, Toms apsvērs domu par kāda rūpju bērna uzņemšanu savā ģimenē, jaunais cilvēks neminstinās – iespējams. "Vēl ir par ātru precēties!" mātišķi iebilst Liena. Toms plati smaida. Viņam ir savi plāni – pašlaik viņš tehnikumā apgūst automehāniķa profesiju, bet pēc tam došoties mācīties uz Valsts policijas koledžu. "Būs, kas mani sargā vecumdienās," mīļi pasmaida Liena.
Ja dari kādu darbu, tad to izdari labi un līdz galam
Viņa pati nāk no Auces puses, augusi zemnieku ģimenē. Pēc vidusskolas Latvijas Universitātē studējusi latviešu valodu, literatūru un pedagoģiju un strādāt aizgājusi uz toreizējo Kandavas sovhoztehnikumu. "Pasniedzu latviešu valodu un literatūru, vācu valodu un estētiku. Izaudzināju sešus kursus," stāsta Liena. Viņas ģimenē auga divi bērni – dēls un meita –, abi skolojami. Lienas dzīvesbiedrs pārcieta insultu. Lai papildinātu ģimenes budžetu, jo pārmaiņu gados atalgojums tehnikumā krietni saruka, Liena saimniecībā turēja lopus – četras gotiņas, arī suķi bija, tāpat suns, kaķis, jo dzīvnieki viņai ļoti patīk. Tehnikumā kolēģi brīnījušies – kā Liena pagūst apkopt saimniecību, celties agri, lai izslauktu govis, un uz darbu tehnikumā ierasties, nekad nesmaržojot pēc kūts? "Jāliek vilnas lakatiņš galvā, tad jāiet dušā, un kūts smaka nepievelkas. Bet vispār – paldies ģimenei, kurā augu un kura man jau mazotnē iemācīja: ja dari kādu darbu, tad to izdari labi un līdz galam," uzsver Liena.
Brunčos nav ķērušies
Kad 1997. gadā Kandavas novadā tika izveidota bāriņtiesa, Liena pierunāta tur strādāt. Paralēli pusslodzi strādājusi arī tehnikumā. Nesen, kārtojot privāto arhīvu, viņa atradusi pārskatu, ko rakstījusi 2003. gadā – sešus gadus pēc tam, kad sākusi darbu bāriņtiesā. Tajā minēti šķietami bezkaislīgi skaitļi – 2003. gadā Kandavas novadā bijušas 232 nelabvēlīgas ģimenes, no tām uzskaitē ņemtas 58 ģimenes, kurās audzis 71 bērns. Togad novadā bijis 121 aizbildnis, aizbildniecībā – 150 bērnu. Cik bērnu kopumā pa šiem 20 gadiem Liena izglābusi no bīstamiem apstākļiem? "Kas to var saskaitīt, simtiem," atteic Liena un stāsta par naktīm, kad bijis steidzami jādodas uz kādas nelabvēlīgas ģimenes dzīvesvietu, reizēm ar policijas pārstāvju klātbūtni, lai drošāk. Par brīvdienām, kas pavadītas, mēģinot pārliecināt vienaldzības un alkohola pārņemtus vecākus tomēr mainīt dzīvesveidu un atbildību pret miesīgiem bērniem. Par mazuļiem, kuri, Lienas uzklausīti un nomazgāti, vesti uz pagaidu mājvietu krīzes centrā. Par aizbildņiem, kuri uzrunāti cerībā atrast mājvietu tiem, kam ar vecākiem nav paveicies.
Toms Brūveris stāsta, ka viņa bioloģiskā māte visus šos gadus dzīvojusi dažu māju attālumā, bet, uz ielas satiekot savu dēlu, izlikusies to nepazīstam, pat nav sveicinājusi. Kad Tomam palika 15 gadu, viņš nomainīja uzvārdu, jo esot bijis kauns par bioloģiskās mātes slikto slavu. Viņš pieņēma audžuģimenes uzvārdu. Tad, kad radusies iespēja padzīvot viesģimenē Amerikā, jaunais cilvēks pieļāvis domu par pārcelšanos uz dzīvi aiz okeāna. "Tomēr aizbraucu vienreiz, otrreiz un sapratu, ka gribu uz mājām, uz Latviju, gribu pie audžumammas Guntas," atklāj Toms.
Mēs kopā ejam pa dzīves ceļu, tāpēc palīdzēsim cits citam!
Šoruden nomira viņa bioloģiskā māte. Toms neaizgāja uz bērēm. "Negribēju," īsi paskaidro puisis. Uz bērēm nav gājuši arī Toma brāļi un māsas, kuri arī dzīvo audžuģimenēs Kandavas pusē.
"Interesanti, bet neviens no tiem bērniem, kuri izņemti no bioloģiskajām ģimenēm, – nav kliedzis, neviens nav ķēries brunčos vai mucis. Tu ieej tajās mājās, būdams svešs cilvēks, parunā, izskaidro bērniem, ka vajadzētu braukt uz citām mājām, un viņi visi taujā – kur ir automašīna, ar kuru jābrauc? Un skrien pa durvīm laukā. Ja maniem bērniem pateiktu, ka viņus kāds kaut kur vedīs, es nezinu, kas te notiktu. Būtu tāds trādirīdis!" uzsverot ģimenes mīlestības nozīmi ikviena bērna dzīvē un liktenī, saka Liena Reinberga.
Viņa neslēpj, ka darbs bāriņtiesā bijis sarežģīts un dažreiz pašai sirds lūzusi: "Ģimenē, darbā, sabiedrībā mēs esam blakus. Mēs kopā ejam pa dzīves ceļu, tāpēc palīdzēsim cits citam! Jāatceras, ka arī liels ozols izaug no mazas zīles un šī mazā zīlīte ir katra vecāka azotē, tikai tā ir jāiedēsta auglīgā augsnē."
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!