Notikumiem Lībijā, kas sekoja tautas nemiera izpausmēm Tunisijā un Ēģiptē, ir sava iekšējā loģika un tie nav nekādi pārsteigumi, bet gan apliecinājums reālām izmaiņām arābu valstīs. Ir pienācis jauns laiks, un ne velti šiem notikumiem dots nosaukums Arābu pavasaris. To pierāda masveida atbalsts cīņai pret Lībijas nu jau kritušo diktatoru Kadāfi. No šiem notikumiem vajadzētu krietni vien mācīties arī citiem līdzīgi valdošiem stingrā kursa līderiem. Pirmām kārtām jau Sīrijas prezidentam Basaram al Asadam, kas līdzīgi Kadāfi izvēlējies neperspektīvu izeju no krīzes. Arābu valstīs, skatoties uz notikumiem Lībijā, ir vērojama aizvien lielāka nevēlēšanas dzīvot viena paša «tālredzīgākā un viedākā» valdnieka vadībā. Ja pat Kadāfi šīs valsts pilsoņus četrās desmitgadēs neizdevās pieradināt pie savas visvarenības, tad nākotnē tas būs vēl mazāk iespējams. To vajadzētu iegaumēt arī Sīrijas vadītājam. Lai gan tas ir maz ticams, jo Asads neuzskata par nepieciešamu turēt vārdu, kas dots pat Arābu valstu līgas līderiem par asinsizliešanas pārtraukšanu.
Ir virkne pazīmju, kas liek skatīties uz Lībijas nākotni ar cerībām. Jau tagad, pavisam īsu laiku pēc karadarbības beigām, ir vērojama atbildīga rīcība kārtības uzturēšanā valstī. Un to nodrošina ne tikai uzvarējušās armijas posteņi uz ceļiem, pirmie policisti pilsētu ielās. Par to ar savu darbu rūpējas visi - sākot ar mediķiem, skolotājiem un citu profesiju pārstāvjiem. Nāciju vieno kopīgs pārdzīvojums par piedzīvoto un stingra apņēmība sasniegt labāku dzīvi.
Notikumi Lībijā nav identiski pārmaiņām kaimiņvalstīs, katrā no tām ir vietējās īpatnības. Tas pats sakāms par ģeogrāfiski tālāko Sīriju, tomēr kopīgs ir tas, ka nekur pasaulē nav tādas vietas, ko neietekmētu laika nestās pārmaiņas. To vajadzētu izprast pirmām kārtām jau valstu vadītājiem, ja tie patiešām vēl labu savu valstu iedzīvotājiem un, kā redzams Kadāfi gadījumā, arī paši sev.