Ja man kāds prasīs, ko es šajās mācībās redzēju, es droši varētu paņemt sagatavoto oficiālo informāciju un gudru seju nolasīt izmantotās kaujas tehnikas sarakstu, īsti gan nespējot novērtēt veikto manevru nozīmīgumu vai jēgu. Tas jau ir militāro novērotāju uzdevums, un jācer, ka viņi no redzētā spēj izdarīt lielākus secinājumus, jo redzēja taču tikpat daudz, cik mēs.
Un atkal jau autobuss, kura šoferim šoreiz durvis tā kā uz brīdi bija jāpiespiež ar kāju, lai nepaliktu vaļā. Atceļā žēlsirdīgi atļauta 15 minūšu apstāšanās pie ceļmalas kafejnīcas, kurā vien ap četriem pēcpusdienā ātrākie paspēja tikt pie pirmā ēdiena vai kafijas dienas laikā. Lai arī mūs pavadošie Baltkrievijas aizsardzības ministrijas vīri ap šo laiku jau ar ārvalstu viesiem atļāvās izmest pa kādam jokam, jāpiekrīt apgalvojumam, ka atšķirībā no ārlietu ministrijas ierēdņiem, kuri ar ārzemniekiem tiekas biežāk, visai konservatīvajai (un arī prokrieviskajai) aizsardzības ministrijai komunikācija ar presi vēl nedaudz ir jāpamācās. Bet pirmais pārbaudījums ir noticis: no valsts viedokļa – spīdoši, no otras puses – nu, tā!
НЕ ВИНОВАТАЯ Я!!*
Bet Baltkrievijai šīs mācības bija svarīgas. Turklāt svarīgas ne tikai militārajā jomā. Ne viens vien Rietumu eksperts norādīja uz to, ka kopš 2008. gada bruņotā konflikta Gruzijā Krievija ir neatlaidīgi ieguldījusi savus līdzekļus bruņoto spēku modernizācijā. Lai kā to negribētos atzīt ne vienam vien Krievijas kritiķim un lai kā dažam labam arī Latvijas politiķim nepatiktu norādīt uz Rietumu ieviesto ekonomisko sankciju efektivitāti un Krievijas bēdīgo ekonomisko stāvokli, Krievija savus muskuļus turpināja audzēt. Turklāt tādā ātrumā, ka to varētu apbrīnot ne viens vien steroīdus ēdošs svarcēlājs vai cita sporta veida pārstāvis. Jo, kā bieži vien Krievijas gadījumā, nav taču svarīgi, kā rezultāts tiek sasniegts, galvenais, ka tas ir!
Ar Baltkrieviju jau patiesībā ir visai līdzīgi. No Zapad 2017 tika gaidīts pierādījums, ka baltkrievu bruņotie spēki ir līdzvērtīgi krieviem, ka to tehnoloģijas ir konkurētspējīgas ar Krievijas militārajām inovācijām, ka valsts armija spēj efektīvi iesaistīties XXI gadsimta kaujas vešanas koordinēšanā. Kā jau pēc mācībām paziņoja Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, šie mērķi, PROTAMS, tika sasniegti un Baltkrievija ir pierādījusi savam brālīgajam kaimiņam, ka tā ir gatava sniegt neatsveramu ieguldījumu Savienotās valsts aizsardzības garantēšanā! Īpaši no Rietumu puses. Un tas jau nekas, ka krievu pusei ir jaunākās paaudzes tanki Armata, no kuriem baidās pat Rietumos (lai arī tie mēdz noslāpt vai pat nodegt militārās parādes laikā), bet pašiem baltkrieviem tikai T-72, kurus ražo jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Galvenais, ka mēs esam gatavi stāties pretī draudiem, lai no kuras puses tie arī nāktu!
Un vēl Baltkrievijai bija svarīgi parādīt Rietumiem, ka tā NAV Krievijas pakalpiņš, bet gan neatkarīga, suverēna un, kas ne mazāk svarīgi, miermīlīga valsts, kuru neviens aiz nekādiem striķīšiem raustīt nevar. Tas nekas, ka tieši pirms šīm mācībām Baltkrievija no Krievijas saņēma kārtējo 700 miljonu dolāru aizdevumu… Iepriekšējā parāda Krievijai restrukturizācijai. Dažādās oficiālās televīzijas programmās eksperti un politiķi ar putām uz lūpām apgalvoja, ka paniku ap šīm mācībām ceļ tieši Rietumi, bet Baltkrievijai nekad nav bijis mērķis kādam uzbrukt. Starp citu, šajās diskusijās īpaši tika uzsvērts, ka Baltkrievijas konstitūcijā ir ierakstīta tiekšanās uz neitralitāti, turklāt visai uzkrītoši tika pieminēts, ka Minska NATO neuzskata par ienaidnieku (atšķirībā no Krievijas). Mācības arī tika atvirzītas uz poligoniem, kas atrodas valsts vidienē, nevis tiešā NATO dalībvalstu robežu tuvumā, apliecinot šo mācību izteiktos aizsardzības nodomus. Turklāt NATO jau esot tie, kas piedalās dažādos militāros konfliktos, bet vai kāds kādreiz ir redzējis kādu baltkrievu pilotu, lidojot virs kādas citas valsts teritorijas? Kauna jums nav apsūdzēt valsti, kas Lielajā Tēvijas karā zaudēja trešdaļu savu iedzīvotāju, plānos kādam uzbrukt! Un vispār – jābeidz vienreiz taisnoties, jo šie Baltkrievijas diskreditācijas mēģinājumi ir bijuši ļoti neprofesionāli!
Ar bažīgu skatienu pār plecu
Taču aiz šīs visai bravūrīgās retorikas, manuprāt, slēpās bailes. Turklāt bailes ne jau no NATO kaimiņvalstīm vai no mūžīgā bubuļa ASV, bet gan no sava brāļa – Krievijas.
Lai arī pašiem baltkrieviem pirmsmācību skaļajos izteikumos pieminētā iespējamā Baltkrievijas izmantošana kā varbūtējais placdarms iebrukumam Ukrainā no ziemeļiem likās visai liels absurds (jo baltkrievi savam otrajam lielākajam ekonomiskajam sabiedrotajam uzbrukt netaisās, turklāt Minskas formāts ir vienīgais diplomātiski apstiprinātais Ukrainas konflikta risināšanas veids), satraukums par šādu varbūtību bija. Bieži vien tiek runāts, ka tieši šādu bažu dēļ Baltkrievijai bija nepieciešama šo mācību caurskatāmība. Tiek pieļauts, ka tieši paši baltkrievi arī varētu būt patiesie trauksmes cēlāji.
To, ka kaut kas Baltkrievijas un Krievijas starpā nav īsti kārtībā, varēja pamanīt ar neapbruņotu aci. Pirmām kārtām pēkšņā ziņa, ka uz Baltkrieviju virzās Krievijas ešeloni ar tankiem, kurus it kā paredzēts izvietot Baltkrievijā. Beigās gan šie tanki tika izvietoti abu valstu pierobežā, taču precedents bija noticis – baltkrievu pusē bija redzams pamatīgs apjukums un satraukums, jo šāds notikumu pavērsiens mācību oficiālajā scenārijā nebija iekļauts. Tieši tāpēc arī parādījās minējumi, ka patiesībā scenāriji ir pat divi un par Krievijas versiju pat baltkrievi nav informēti. Šajā apjukuma pilnajā situācijā arvien izteiktākas kļuva bailes, ka patiesībā taču nemaz netiek izstrādāta abu savienības valstu bruņoto spēku sadarbība, bet gan… iespējamais pašas Baltkrievijas (vai tās daļas) okupācijas scenārijs. Turklāt scenārijs, kurā baltkrievus pat viņu tuvākie sabiedrotie neņem vērā. No otras puses, šis gadījums parāda Maskavas attieksmi pret to, kā varētu notikt lēmumu pieņemšana gadījumā, ja patiesi notiktu teorētisks uzbrukums savienības valstij, – šādā situācijā Baltkrievijas intereses vērā ņemtas netiktu.
Kā vēl viens faktors visai dīvainajām Minskas un Maskavas saistībām ir abu valstu prezidentu attiecības, kuras nebūt nav tās labākās. Kā norādīja politologs un opozīcijas aktīvists Aļesjs Lahviņecs, Kremlim, protams, gribētos, lai Baltkrievijas vadībā būtu kāds pakļāvīgāks līderis, tāpēc bijušā VDK pulkveža (bijušo gan nemēdzot būt!) Putina attieksme pret ne visai paklausīgo un brīžiem nekulturālo bijušo sovhoza direktoru Lukašenko esot visai neiecietīga. Ja Kremlis gribētu, tas noteikti visai ātri tiktu no Lukašenko vaļā, taču pašreizējā situācijā laikam tomēr Maskavai alternatīvu nav – laikā, kad Krievijas attiecības ar Rietumiem ir zemākajā līmenī kopš aukstā kara beigām, Baltkrievija, kurai pēdējā laikā visai veiksmīgi izdodas spodrināt savu tēlu Rietumu acīs, ir lielisks starpnieks sarunu veikšanai. Turklāt vienīgais gandrīz vai pilnībā lojālais sabiedrotais!
* Es neesmu vainīga! (citāts no filmas Briljanta roka)
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Onslow
Kaprālis