Esmu kā avarējuša kuģa atlūza – bārdā smaida sirmais vīrs, kas reiz bijis spēka un mutuļojošas enerģijas pilns. Kā ērglis lidojis un knābis, kā padomju laikā audzis Rīgas priekšpilsētas pašpuika baudījis dzīvi ar cigareti lūpu kaktiņā un grādīgo dziru katrā vaļasbrīdī. Vecāki baznīcā nav gājuši, un viņš to nepārmet. «Par to varēja izmest no darba, atņemt dzīvokli – neganti laiki. Atceros, man bija septiņi gadi. Čiekurkalnā dauzījos pa sliedēm, kad skaļrunī paziņoja, ka miris Staļins. Kāda sieviete burtiski saļima vaimanās, skaļi raudāja un nespēja rimties. Tad visas lokomotīves reizē palaida sēru signālu – vēl tagad to šausmīgo skaņu atceros. Kā tai sievietei plūda asaras! It kā Kristus būtu pie krusta pienaglots! Tik apmātas bija cilvēku galvas, ka raudāja par bendi un slepkavu.»
Jāņa ģimeni gan represijas neskāra, viņa tēvu varēja pieskaitīt pie proletāriešiem, un varasiestādes pievēra acis, ka tēvs kā lidaparātu mehāniķis bija apkalpojis brīvvalsts lidotājus un palīdzējis sagatavot arī slavenā Herberta Cukura lidmašīnas.
NO PIRĀTA LĪDZ BASKĀJIM
«Kam tā dižošanās bija vajadzīga? Dzīve taču paskrien kā bulta!» Jānis atmiņās gremdējas bez patosa. Rāmi, sirsnīgi un noteikti, kā dara visu. «Kopš apglabāju otro sieviņu, dzīvoju viens. Man nav, ar ko strīdēties. Nav, ar ko lamāties. Nevaru sadusmoties. Mūžīgi atceros, ka Kristus ir teicis: jābūt pazemīgam. Tikai tā var izjust un saprast Dieva mīlestību. Atceros, kā ar savu pirmo mīļo sieviņu apgājos. Pēdējais vārds mans, un cauri! Nekādi argumenti nelīdzēja. Pavisam despots jau nebiju, bet tik daudz kļūdu sastrādāts – lai Dievs man piedod! Dikti daudz.»
Bravūra piestāv jaunībai, tā krāšņo dzīvi un liek justies varenam. Tā virza uz priekšu ārēji, bet kas no tā paliek mūžībai? «Tolaik par Dievu domāju maz vai nemaz. Savas iešanas, skriešanas. Tikai tagad apjēdzu, ka tolaik, kad baznīcā negāju, dzīvoju kaut kādā iedomātā pasaulē. Savā, ne Dieva. Tēloju nez kādu varoni, kāds nebiju. Sievas patēvam bija dzīvoklis Ķengaragā. Trīs istabas, kur dzīvojām visi kopā. Biju precējies, bet ne ģimenes cilvēks. Upe man bija svarīgāka! Sieva teica – vienīgais labums, ka uz darbu tu ej regulāri! Upē mani saukāja par Pirātu, cilvēki pat nezināja vārdu – Pirāts, un viss. Man patika izrādīties, glaimoja uzmanība. Lakatiņš ap galvu apsiets, pie jostas duncis, kājās garie zvejnieku zābaki. Cilvēki uzreiz pamanīja, un man tas šausmīgi patika. Kam tas bija vajadzīgs? Šī lielība – es varu, citi ne... Daugavai mierīgi pārpeldēju turp un atpakaļ. Atnācu no darba, paēdu un turpat pie blokmājām metos ūdenī – lai
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2.-9. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!