SamŠmē palika kopā, kaut arī nekvalificējās olimpiskajām spēlēm, bet jūs ar Mārtiņu pašķīrāties pēc pusfināla sasniegšanas. Kāpēc tā?
Mārtiņš pēc olimpiādes pateica paldies un uz redzēšanos. Tā arī pateica, ka vairs negrib turpināt šo sadarbību. Spēlējot ilgi kopā, ir emocijas, pārbraucieni un kādam kļūst grūti otru izturēt. Raksturi ir dažādi, un ne visi labi saiet kopā. Mums tas notika bez kādiem aizvainojumiem. Savstarpējā komunikācija joprojām ir normāla.
Pats biji gatavs turpināt?
It kā varēju, bet apzinājos arī to, ka kopējā sniegumā mums jau notika lejupslīde. Tosezon reāli gājām tikai uz leju. Labi, ka Tokijai kvalificējāmies vēl iepriekšējā gadā, jo tās sezonas bija drausmīgi smagas. Sākām sezonu, iesprūdām Ēģiptē, tad atbraucām atpakaļ, bet nevarējām īsti pat trenēties. Sacensības tolaik bija ļoti jocīgas, jo dažas komandas trenējās, citas to nedrīkstēja. Mēs kādā brīdī varējām atsākt treniņus, taču nedrīkstējām izbraukt no valsts. Tad aizbraucam, bet kaut kur atkal iesprūstam. Režīms bija ārkārtīgi saraustīts. Īsti nevarēja arī saprast, vai vispār tās olimpiskās spēles notiks, kādas tās būs. Labi vēl, ka olimpiskā vienība mums nesamazināja finansējumu. Ja būtu kā citiem, nāktos iet ārā un mežus stādīt. Tādas sezonas sportistam ir ļoti nogurdinošas.
Pēc tevis teiktā var noprast, ka bija vēlme mest sportam mieru, bet abi taču turpinājāt!
Mārtiņš ir cīnītājs. To visā pludmales volejbola pasaulē ārkārtīgi novērtē. Jau tas, kā viņš atgriezās pēc ļoti sarežģītas traumas vēl sezonu iepriekš un pēc tam augstā līmenī spēlēja, bija ļoti iespaidīgi. Viņš cīnās tālāk, un ticu – ja būs veselība, Mārtiņš vēl pietiekami daudz sasniegs. Jauniešiem joprojām ir pamatīgi jāpapūlas, lai spētu turēt viņam līdzi.
Minēji par lejupslīdi, taču pretī bija olimpisko spēļu pusfināls. Vai tā nebija pietiekama motivācija turpināt?
Arī man olimpiādes laikā radās sajūta, ka tomēr varam labi spēlēt pret augstākā līmeņa komandām. Uzvarējām tos pašus krievus – olimpiskos vicečempionus (Vjačeslavu Krasiļņikovu un Oļegu Stojanovski), kurus pirms tam nekad nebijām vinnējuši. Varbūt tieši apziņa, ka tas ir mūsu pēdējais kopīgais turnīrs, palīdzēja izslēgt visu apkārt notiekošo un salikt savu spēli pa plauktiņiem tā, lai sasniegtu šo rezultātu.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!