Neapšaubāmi lielākais sporta notikums Latvijā šogad būs Eiropas čempionāts basketbolā. Iepriekš Rīga ir uzņēmusi apakšgrupas spēles, rīkojusi Eiropas čempionātu dāmām, bet vīriešu čempioni pie mums tiks noskaidroti pirmoreiz kopš 1937. gada. Cik pašlaik esam gatavi un cik milzīgs šis notikums būs?
Manuprāt, šis būs lielākais sporta pasākums, ko Latvija jebkad organizējusi. Iepriekšējos basketbola čempionātos prasības no Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) bija daudz mazākas, nekā tas ir uz finālturnīru, kurā Rīgā satiksies 16 spēcīgākās Eiropas vīriešu basketbola izlases. Mēs saprotam, kādi pie mums, iespējams, atbrauks vārdi – Luka Dončičs, Nikola Jokičs, Jannis Adetokunbo, cerams, mūsu Kristaps, leiši, spāņi. Redzot to, ka Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) šobrīd dominē eiropieši, ja lielākā daļa no šiem spēlētājiem ieradīsies, tas būs fantastisks pasākums.
Mūsu lielākie izaicinājumi ir vienoties ar FIBA par viņu prasību pielāgošanu. Neesam liela valsts. Piemēram, Rīgā nav tādas izvēles ar pieczvaigžņu viesnīcām kā lielajās pilsētās. Pēc prasībām visām komandām un oficiālajām personām nepieciešams nodrošināt pieczvaigžņu apartamentus un vēl labāk, ja tas notiek vienā viesnīcā. Tātad spēlētājiem un viņu apkalpojošajam personālam pēc FIBA manuāļa vien nepieciešami 500 numuriņi. Tajā pašā viesnīcā jābūt atbilstošam skaitam konferenču zāļu un citām nepieciešamībām. Tādu resursu Latvijā nav. Līdz ar to mums jābūt fleksibliem, kādi allaž arī esam bijuši. Mums ir laba sadarbība ar vairākiem viesnīcu partneriem un diemžēl esam spiesti komandas izmētāt. Citās lielajās valstīs tas problēmas nesagādātu, mums šīs ir galvassāpes. Nākamais jautājums – arēna. Pēc nolikuma finālfāzē tajā būtu jābūt 15 tūkstošiem sēdvietu, turklāt nepieciešams arī liels daudzums tehnisko telpu, tomēr šeit to skaits ir ierobežots. Atceramies, kādu pilsētiņu apkārt arēnai veidoja hokejs, bet FIBA prasības ir daudz augstākas nekā Starptautiskās Hokeja federācijas. Līdz ar to mums uzreiz klāt jāņem arī Olimpiskais centrs. Protams, loģistiski visu vieglāk būtu taisīt vienā norises vietā, bet mēs atkal esam spiesti būt kreatīvi.
Šobrīd neviens nevar paredzēt, kāda būs politiskā situācija pēc pusgada, bet, ņemot vērā iepriekšējo dažu čempionātu pieredzi, mirklī, kad sabrauks labākās 16 komandas, Rīgā noslodze varētu būt ap 30–40 tūkstošiem fanu vienlaikus. Kopā tās varētu būt vismaz 200 000 tūristu naktis. Jāņem vērā, ka tieši tajā pašā laikā, kad Latvijā atradīsies visas 16 izlases, futbola valstsvienība 6. septembrī uzņems Serbiju – tātad vienuviet būs gan trakie serbu futbola, gan trakie serbu basketbola fani! Tas būs liels izaicinājums gan mums kā organizatoriem, gan arī drošības struktūrām. Pēc Amsterdamas Ajax spēles mācība ir gūta, pieredze tiek ņemta vērā, būsim sagatavojušies. Lai fani Latvijā tērē naudu, lai aug ekonomika, bet drošība ir vissvarīgākā.
Pēc Ajax fanu piedzīvojumiem drošības prasības esat paaugstinājuši?
Kopā ar drošības dienestiem saprotam, cik nozīmīgs datums būs 6. septembris, un situāciju rūpīgi monitorēsim. Latvijā ar šādu fanu uzvedību praktiski neesam saskārušies. Šis kļuva par vēl vienu papildu zvanu, ka tā, kā bija iepriekš, vairs nebūs. Mainās Eiropa – šeit vairs nav tādi cilvēki kā pirms 20–30 gadiem, un mums jāpielāgojas esošajai situācijai.
Tāds īstais gatavošanās cikls sāksies pēc 27. martā gaidāmās apakšgrupu izlozes?
Īstenībā nē, mēs jau šobrīd esam izdarījuši ļoti daudz mājasdarbu. Paldies valdībai, paldies Izglītības un zinātnes ministrijai, paldies Rīgas domei – mūsu partneri jau nodrošinājuši visu plānoto finansējumu. Arī sponsori visu no savas puses jau izdarījuši. Tomēr ļoti liela finansējuma daļa mums jāpievāc no biļešu tirdzniecības, tas jau būs nākamais jautājums. Skatītāji ienāks pusstundu pirms spēles un redzēs, ka galds ir uzklāts, bet šis galds jau klājas mēnešiem.
Vai savienība ir saņēmusi solījumus no pilnīgi visiem izlases basketbolistiem, ka, ja veselība ļaus, viņi pievienosies izlasei?
Es no sevis prasu, lai mēs nodrošinātu pēc iespējas labākus apstākļus mūsu treneriem un sportistiem, lai viņi gribētu rauties uz izlasi. Šobrīd atsauksmes ir labākās, bet, protams, pastāv vairāki iemesli, kas var ietekmēt spēlēšanu vai nespēlēšanu. Man nav informācijas, ka kāds negribētu spēlēt. Mēs neesam tajā līmenī, kas bija pirms pāris gadiem, kad daļa spēlētāju domāja: "Bet jā, vai ir jēga?" Šobrīd mūsu spēlētāji saprot, kāda viņiem ir iespēja iegūt medaļas Eiropas čempionātā savās mājās. Tas būs ļoti grūti, bet nav nereāli, ko pierādīja 2023. gada Pasaules kauss, kad bijām trešā labākā Eiropas komanda.
2017. gadā likās, ka gaidāms, iespējams, visu laiku nozīmīgākais Eiropas čempionāts Latvijas izlasei – NBA spēlētāji, vairāki veterāni, ilgstoši iespēlēts sastāvs. Vai var teikt, ka astoņus gadus vēlāk esam atkal atgriezušies ļoti līdzīgā situācijā?
Interesanti, ka šāda sajūta rodas ik pēc astoņiem gadiem, jo pirms tam 2009. gadā bija bēdīgi slavenais tagad vai nekad čempionāts, bet 2001. gadā pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas sasniedzām Eiropas astotnieku. Sportisti un treneri cīnīsies par uzvaru katrā spēlē, bet vidējais līmenis basketbolā un sportā arvien aug, līdz ar to nevienam nekas nav nodrošināts. Pirms četriem gadiem visi apskauda Spānijas izlasi un teica, ka Latvijai jābūt kā Spānijai. Vai tagad kāds saka, ka Latvijai jābūt kā Spānijai? Pasaule mainās, arī paaudzes, talanti, izlašu sastāvi katru gadu mainās. Papildus tam, lai nodrošinātu maksimāli spēcīgāko sastāvu, mēs no savas puses darām visu, lai ar šiem pasākumiem augtu basketbola popularitāte. Neskatoties uz katastrofālo demogrāfisko situāciju, bērnu skaits, kuri piesaistīti basketbolā, arvien palielinās.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!