Jau šomēnes Rīgā sāksies pasaules čempionāts. 2006. gadā Latvijas galvaspilsētā bija jūsu priekšpēdējās meistarsacīkstes izlasē. Kā tās atceraties?
Toreiz es nemaz nevēlējos izlasē vairs spēlēt, jo Kirovs Lipmans par galveno treneri iecēla Pjotru Vorobjovu, bet, kā zināju, viņš uzsvaru liek uz jaunajiem spēlētājiem. Tāpēc piezvanīju ģenerālmenedžerim Mārim Baldoniekam un teicu, ka nespēlēšu. Tomēr paaudžu maiņa izlasē nenoritēja pietiekami veiksmīgi, jauno spēlētāju trūka un pats Vorobjovs man zvanīja, prasīja, kāpēc nevēlos braukt. Atbildēju: Pjotr Iļjič, kāpēc man trenēties, ja tāpat neņemsiet mani sastāvā, jo zinu jūsu darba metodes, man jau ir gandrīz 36 gadi. Viņš teica, ka vajadzīgi pieredzējušie spēlētāji, tāpēc tomēr aizbraucu, sasniedzu labu fizisko formu un nospēlēju čempionātu.
Meistarsacīkstēs bija neaizmirstama atmosfēra, jo uz katru maču bija pilnas Arēnas Rīga tribīnes. Īpašā atmiņā palikusi smagi zaudētā spēle pret Kanādu. Pirms čempionāta bija trakas fiziskas slodzes, bet pēc čempionāta vēl nedēļu biju ļoti labā formā. Domāju, ja šīs slodzes būtu noņemtas nedaudz ātrāk, mēs izskatītos labāk un būtu tikuši arī ceturtdaļfinālā. Vorobjovs treniņiem piegāja, it kā mums būtu jāspēlē garš maratons, bet turnīrs sastāvēja tikai no 6–7 spēlēm. Pēc neizšķirta pret Čehiju un smaga zaudējuma Somijai izšķirošā pirmā posma spēle par nenokļūšanu izkritēju grupā bija pret Slovēniju. Atceros, ka todien uz brokastīm viesnīcā Maritim Vorobjovs ieradās ļoti nervozs, jo būtu izgāšanās, ja komanda savās mājās neizkļūtu no grupas.
Tribīņu skaļums un ažiotāža toreiz bija neaprakstāma. Vai šis ir viens no spilgtākajiem jūsu spēlētāja karjeras notikumiem?
Protams. Visiem puišiem tribīnēs atradās radinieki, sievas, bērni, mums bija ļoti patīkami spēlēt savu līdzjutēju priekšā. Pēc spēles pret Kanādu bijām vīlušies – līdzjutēji sašutuši, tiesneši daudz kļūdījās pretiniekiem par labu. Atceros, ka šajā čempionātā spēlēja pavisam jaunais Sidnijs Krosbijs, tāpat piedalījās arī Jevgeņijs Malkins un citas zvaigznes. Atminos, ka bija konflikti ar Vorobjovu, – viņš sapulcēs mums lasīja Sport-Express un Sovetsky Sport avīzes, bet daudzi spēlētāji, piemēram, Guntis Galviņš, Janka Sprukts nesaprata, ko viņš ar to grib panākt. Komanda sadalījās – daļai treneris patika, bet ļoti daudziem viņa metodes nelikās pieņemamas, tāpēc konflikti bija arī spēļu pārtraukumos. Tā nebija kvalitatīva darba atmosfēra.
Izskatās, ka šoreiz diemžēl līdzjutēju tribīnēs nebūs.
Latvijas izlasei līdzjutēji vienmēr ir bijis sestais spēlētājs, hokeju pie mums mīl un tam ir dziļas tradīcijas. Tāpēc tagad spēles un arī mājas sienas būs citādas, ar šiem ierobežojumiem mūsu priekšrocības būs daudz mazākas. Man pašam būtu interesanti pat ne kā trenerim, bet tieši līdzjutējam aiziet uz spēlēm un atbalstīt Latvijas izlasi.
Daudzi spēlētāji slavē galveno treneri Bobu Hārtliju. Kā jums izskatās no malas – vai izlase ar katru gadu rāda arvien labāku sniegumu?
Viņš ir labs treneris un ienesis jaunu spēles kultūru. Līdz Hārtlijam izlase neprogresēja, krita arvien zemāk, bet tagad tā rāda mūsdienīgāku, agresīvāku hokeju, pastāvīgi veicot forčekingu jeb izdarot spiedienu. Esmu pārliecinājies, ka uz īso pasaules čempionāta laiku Hārtlijs prot sagatavot komandu. 2019. gada čempionātā Slovākijā Latvijas izlasei trūka daudz spēcīgu spēlētāju, bet pat bez viņiem komanda izskatījās ļoti cienījami, ar lielu disciplīnu un rādīja interesantu sniegumu, līdzvērtīgi spēlējot pret visām spēcīgākajām izlasēm.
Vai tiksim ceturtdaļfinālā?
Es domāju, ka jā. Pat esmu par to pārliecināts.
Drīz mūsu izlasē sāksies paaudžu maiņa, kas neietekmēs vienīgi vārtsargu pozīciju. Vai ir izdevies pasekot līdzi, kuri kļūs par nākamajiem uzbrukuma līderiem un aizsardzības balstiem?
Ir parādījusies virkne interesantu spēlētāju – Jānis Švanenbergs, Daniels Bērziņš, Emīls Ģēģeris. Tāpat ir nedaudz vecāki, kā Teodors Bļugers, Rūdolfs Balcers, Kristiāns Rubīns, Jānis Jaks. Redzu, ka izlasei ir nākotne.
No jaunākajiem hokejistiem mēs šajā numurā īpaši esam izcēluši Švanenbergu un Ernestu Ošenieku.
Cik esmu redzējis, Švanenbergs man ļoti patīk – labs centra uzbrucējs, kurš sezonas laikā ievērojami progresēja. Domāju, arī čempionātā viņam jānospēlē veiksmīgi, ja to sagaidīs labā sportiskā formā. Ošenieks ir labs, augumā garš aizsargs. Pagaidām nedaudz pazūd bīstamās situācijās, bet arī viņš vēl ir jauns – Rīgas Dinamo deva iespēju spēlēt, un spēlētājs to izmantoja.
Ko šādiem jaunajiem darīt – attīstīties MHL un fragmentāri Rīgas Dinamo, braukt uz Šveici, Ziemeļameriku?
Es jauno spēlētāju vietā, kamēr ir Rīgas Dinamo, paliktu un spēlētu šeit, jo uzskatu, ka KHL ir spēcīgākā līga Eiropā. Jā, labā līmenī ir arī Šveices čempionāts, esmu tur spēlējis, bet tad tur jābrauc pavisam jaunos gados, lai tiktu pie šīs valsts licences. Savukārt uz Ziemeļameriku es nebrauktu sisties pa zemākajām līgām. Bļugers, Balcers, Elvis Merzļikins pirms tam pieredzi iekrāja citur un tagad spēlē Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Redzams, ka daudzi no tiem, kuri tagad sitas fārmklubos, līdz NHL netiks, turklāt daļa spēlē vēl zemāk – tikai ECHL. Viņu vietā es noteikti brauktu mājās un cīnītos par vietu Rīgas Dinamo. Šeit var attīstīt patriotismu, viņi būtu vietējie, un līmenis KHL šobrīd ir ļoti augsts. Turklāt šeit ar viņiem strādātu pastiprināti un, ja komandai būs labs treneris, viņš rūpēsies, lai šie jaunieši progresētu.
Par MHL viedokļi dalās, vai tā ir pietiekami spēcīga līga.
2010. gadā, kad Rīgas Dinamo man, jaunam trenerim, deva iespēju, mums komandā bija 1990./1991. gadā dzimušie – Miks Indrašis, Juris Upītis, Elvijs Biezais, Mārtiņš Porejs, Raimonds Vilkoits. Pirmos 3–4 gadus MHL kotējās tiešām augstu, un visi jaunie krievu hokejisti palika mājās, tur spēlēja Artēmijs Panarins, Ņikita Kučerovs, Ņikita Gusevs. Tagad ļoti daudzi krievu spēlētāji aizbrauc uz Ziemeļameriku, un, kad 2015./2016. gada sezonā jau strādāju Sanktpēterburgas Dynamo, redzēju, ka līgas līmenis ir krities. Tagad šajā turnīrā labs hokejs sākas tikai izslēgšanas turnīrā, kad KHL komandas, kuras netiek play-off vai izkrīt pirmajā kārtā, uz turieni nosūta jaunos hokejistus. Tomēr HK Rīga pēdējos gados izslēgšanas turnīrā netiek un šajās laba līmeņa spēlēs nepiedalās.
Uzskatu, ka prom no Latvijas jābrauc tikai ļoti perspektīviem spēlētājiem, kuriem ir cerības no Kanādas junioru līgām izsisties līdz NHL, kamēr pārējiem tāpat tomēr iesaku gadu, divus palikt un uzspēlēt HK Rīga, jo ir garantija, ka šeit viņi tiešām spēlēs.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!