Gatavojoties sarunai, biju mazliet pārsteigts, ka par Latvijas čempionu pagājušajā sezonā kļuvi tikai pirmo reizi!
Tā patiešām sanāk. No Liepājas savulaik aizgāju tieši, pirms komanda uzvarēja, un toreiz par čempionu kļuva mans brālis Dāvis. Kopš tā laika viņš vienmēr bijis gatavs salīdzināt, kuram ir vairāk titulu. (Smejas.) Kad atgriezos Liepājā, palikām otrie, vēlāk ar RFS atkal bija otrā vieta, par punktu atpaliekot no Rigas, arī Somijas līgā divreiz otrais paliku.
Vai saklausu nolemtības toni?
Mēs ar citiem spēlētājiem klubā savā starpā runājām un jokojām, ka laikam kaut ko neprotam, jo arī pagājušajā sezonā vēl neilgi pirms beigām viss gāja uz to, ka paliksim otrie. Tādas domas jāliek malā, un tad var paveikt brīnumu lietas. Beigās viss izdevās, turklāt pēc Holivudas filmu cienīga scenārija. Visu sezonu dzināmies pakaļ līderiem, un uz brīdi arī šķita, ka Riga FC jau var pasludināt par čempionu.
Jums komandā tiešām bija brīdis, kad šķita, ka tituls jau aizgājis gar degunu?
Vēl dažas kārtas pirms beigām mēs Tukumā ielaidām vārtus 87. minūtē un bijām iedzinējos ar 3:4 – mums pat neizšķirts nederēja. Neticami, ka atlikušajā laikā iesitām divus vārtus, tas ļāva saglabāt izredzes, kas likās jau zudušas.
Kāpēc pēdējās kārtas izvērtās tādas – čempionātā, kur tomēr ir tik liela atšķirība starp līderiem un apakšgala vienībām, jums tik grūti nāca uzvara Tukumā, bet līdere Riga izšķieda punktus un reizē titulu pret Jelgavas un Super Nova komandām?
Viņi var vainot tikai paši sevi par to, ka nepaņēma vajadzīgos punktus. Ne tikai tevis minētajās spēlēs, bet arī pēdējā kārtā ar uzvaru Valmierā viņi varēja nodrošināt titulu. Viss bija atkarīgs tikai no pašiem. To viņu treneris Tomislavs Stipičs pēdējo kārtu laikā pareizi teica: ja titula pretendents savā laukumā nevar apspēlēt pēdējā vietā esošu komandu vai nevar uzvarēt izšķirošo spēli, tad tas nav cienīgs būt par čempionu. Īpaši jau Virslīgas modelī, kur atšķirība starp vadošajām un apakšgala komandām tomēr ir ļoti jūtama.
RFS bija cienīgs kļūt par čempionu?
Ja man jāvērtē pēc snieguma visas sezonas garumā, es teiktu, ka jā. Arī izlases sabraukumos ārzemēs spēlējošie komandas biedri teica, ka RFS sniegums laukumā ir labāks. Visās savstarpējās spēlēs cīnījāmies neizšķirti, taču vismaz trīs no četriem derbijiem mums noteikti vajadzēja vinnēt. To parādīja arī statistika.
Pieļauju, ka Riga FC pārstāvji atradīs pretargumentus!
Tā neapšaubāmi ir ļoti spēcīga un bagāta komanda, kurai Latvijā jācīnās tikai un vienīgi par čempionu titulu, bet mums bija tādas pašas ambīcijas.
Pirmo reizi kļūstot par čempionu, starpsezona aizritēja atšķirīgi?
Neteiktu, ka sajūtas īpaši atšķīrās. Tāpat nepieciešams nepārtraukti strādāt, lai labi spēlētu. Pats sev esmu noteicis, ka jēga kaut ko darīt ir tikai tad, ja ej un to dari uz pilniem simts procentiem. Nevar aiziet šā tā pastrādāt, jo tad futbolā ātri pazudīsi. Konkurence ir milzīga ne tikai pasaulē, bet arī tepat Latvijā. Tik daudzi taču tiecas uz izlasi, cenšas iekļūt vadošajos klubos, uz šejieni brauc spēlētāji no ārzemēm, grib ieņemt mūsu vietas. Ja atslābināsies, vietu zaudēsi. Labi, ir spēlētāji, kuri uz savas pieredzes un meistarības rēķina var kaut kur nošmaukties, bet agri vai vēlu tāpat izpaudīsies ikdienā ieguldītais darbs.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!