Kā norit tava ikdiena Stambulā, atlabstot pēc operācijas?
Pirmais mēnesis pagāja turpat slimnīcā. Strādāju ar dakteri, ar fizioterapeitu. Tagad jau esmu atgriezies sporta zālē kopā ar komandas biedriem un treneriem. Daudz strādāju svaros un turpinu to pašu rehabilitācijas procesu celim. Nu jau ir daudz intensīvāk. Esmu sācis taisīt pietupienus, pamazām uz kājas lieku lielāku slodzi. Progresiņš ir jūtams.
Ārpus rehabilitācijas sanāk ko pasākt?
Kamēr bija ierobežotas kustības, daudz iespēju nebija. Kavēju laiku ar videospēlēm, jaunā FIFA bija topā. Vairāk ne izklaides dēļ, bet kā iespēja pavadīt laiku kopā ar draugiem, lai nebūtu viens. Daudz skatījos seriālus, TV šovus, bet nu jau ikdienas darbs kļūst arvien intensīvāks, vairāk laika sanāk pavadīt arēnā. Tagad, kad esmu ticis vaļā no palīgierīcēm un varu brīvi staigāt, beidzot iespējams arī pamazām iepazīt vietu, kur esmu nonācis.
Kādi pirmie iespaidi?
Pirmais, kas nāk prātā, ir sastrēgumi. (Smejas.) Tie te ir vienkārši jebkurā dienas laikā, kā tādā Losandželosā. Jau esmu pieradis, ka vienmēr jāierēķina papildu stunda, ja gribi kaut kur aizbraukt un būt laikus. Lai gan kluba bāze atrodas pilsētas Āzijas daļā, pagaidām kaut kā sanācis vairāk iepazīt Eiropas pusi. Neko specifisku gan izstāstīt nevaru. Esmu dzīvojis dažādās vietās, šeit nav ne vainas. Arī klimats ļoti labs.
Pēc traumas gūšanas netrūka spekulāciju par tās nopietnību un atlabšanas ilgumu. Kāda ir aktuālā situācija?
Dažādu versiju publiskā vidē tiešām bija daudz. Īsti nesaprotu, kādēļ tik daudzi cenšas izlikties gudri un zinoši. Es pats vēl ilgi pēc traumas gūšanas nezināju, cik tā ir nopietna. Tikai operācijas gaitā aina kļuva skaidrāka. Svarīgākais, ka galvenā ACL saite (ceļgala krusteniskā saite – aut.) ir vesela, citādi varētu nākties izlaist pat gadu. Saplīsa iekšējā sānu saite. Kad pēc operācijas slimnīcā pamodos un man to izstāstīja, biju tiešām priecīgs, jo šāda atlabšana varētu būt daudz ātrāka. Precīzi pateikt vēl ir grūti. Esmu pirmo reizi sastapies ar šāda veida traumu.
Grūtāk ir fiziski vai emocionāli?
Pat nezinu, vai kādam viena gada laikā bijusi krāsaināka emocionālā gamma. Uzreiz pēc traumas valdīja ļoti slikta iekšējā sajūta. Bija sasniegts brīdis, kad šķiet – viss ir lieliski! Un tad vienā mirklī viss ir slikti... Tomēr pēc pirmajām emocijām, kad pēc laika bija iespēja visu pie sevis pārdomāt, un to pēdējā laikā sanācis darīt daudz, beigu beigās notikušo var sagremot. Apzinos, ka man šobrīd parādījusies iespēja kārtīgi pastrādāt ar sevi, nostiprināt ķermeni. Sezonas ritmā tam vienkārši nebūtu laika. Liels ieguvums ir tas, ka iepriekš parakstīju ilgtermiņa līgumu, tāpēc varu tik ļoti neuztraukties par tuvāko nākotni, un arī no kluba puses pret mani izturas citādāk. Viņi rēķinās ar manu palīdzību nākamajās sezonās, nekas netiek steidzināts. Par kopējo situāciju nav iemesla sūdzēties. Cenšos arī pārāk daudz nepārdzīvot, jo saprotu, ka tas šobrīd neko nedotu. Daru savu darbu, man patīk dzīves filozofija iet soli pa solim. Necenšos skatīties pārlieku tālu uz priekšu un domāt, kā būs, kad atgriezīšos. Svarīgi ir dienu pēc dienas izdarīt labāko, ko varu, ar savu ķermeni, un tad jau dzīvot ar rezultātu.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!