Ar kādām sajūtām esi sācis savu trešo sezonu Barselonā?
Ar lielu nepacietību gaidīju sezonas sākumu, jo iepriekšējā praktiski tika izjaukta Covid vīrusa dēļ. Kaut arī Spānijas čempionāta (ACB) finālu pēc ilga pārtraukuma beigu beigās izspēlējām, tas vairs nebija tas. Pēc šāda veida sezonas noslēguma palika nepabeigtības sajūta. Šosezon ir arī jauns treneru korpuss, kas dod iespēju atkal no jauna sevi pierādīt.
Vai tev kā latvietim veidojas labāka savstarpējā saikne ar treneri Šarūnu Jasikēviču, ņemot vērā, ka esat no kaimiņvalstīm?
Es tā neteiktu. Treneris nešķiro spēlētājus, un pret visiem basketbolistiem viņa attieksme ir vienāda.
Kāda loma tev veidojas komandā?
Pagaidām par to vēl ir grūti spriest, jo ir pats sezonas sākums (runājam pēc Spānijas Superkausa izcīņas, nedēļu pirms pirmās ACB līgas spēles – aut.) Parasti loma komandā izveidojas, laikam ejot un atdodot sevi visu treniņos. Vēlāk varēsim redzēt, ko nopelnīšu es.
Vai vasarā bija pārdomas par palikšanu uz līguma trešo sezonu pēc tam, kad iepriekšējā tavs spēles laiks Barselonā bija nevienmērīgs?
Man līgums ar Barselonu bija vēl uz divām sezonām ar kluba opciju vasarā no līguma iziet, bet viņi vēlējās turpināt. No saviem aģentiem zinu, ka par mani tika izrādīta interese no citiem klubiem, bet arī paša mērķis bija palikt un cīnīties par vietu rotācijā. Barselona noraidīja visas citas iespējas. Protams, gribu šeit spēlēt, un ceru, ka šogad man izdosies izcīnīt savas minūtes.
Spēcīgā komandā ierasti ir nikna cīņa jau treniņos, lai tiktu pie spēles laika!
Protams, katrs spēlētājs komandā atdod simt procentu katrā treniņā un cenšas sevi parādīt pēc iespējas labāk, lai iegūtu lielāku spēles laiku un stabilu vietu rotācijā.
Vaicāju tāpēc, ka viens no taviem komandas biedriem Nikola Mirotičs, pārstāvot NBA klubu Čikāgas Bulls, pat treniņā izvicināja dūres ar vienu no komandas biedriem!
Šeit nav tik traki, ka treniņos būtu pat jākaujas. Uzskatu, ka tas arī nebūtu pareizi. Protams, mēs cīnāmies katrā treniņā par katru laukuma centimetru, bet darām to korekti, ne ar dūrēm.
Vai pirms pievienošanās Barselonai konsultējies ar Rodionu Kurucu, kurš klubā spēlēja pirms tevis un līdz galam tā arī neguva cerēto uzticību?
Nē, ar Rodionu, pirms pievienojos, nekādu sarunu par to nebija.
Kā izjūti Barselonas klubu kā zīmolu? Ieradies šeit no salīdzinoši nelielās Fuenlavradas!
Barselonas klubs ir pasaules nopietnākā sporta organizācija, līdz ar to tas līdzi dod savu auru un papildu cieņu pret to, bet ar pārcelšanos nekādu problēmu nebija. Organizācija šeit ir visaugstākajā līmenī, bet līdz ar to arī prasības un ambīcijas ir tieši tādas pašas – jāuzvar vienmēr un visur.
Tomēr sezonu iesākāt ar zaudējumu vienam no niknākajiem konkurentiem Madrides Real!
Sports ir sports. Spēle jau bija ļoti līdzīga visā tās garumā, bet šoreiz nedaudz veiksmīgāka izrādījās Madrides komanda – faktiski traks Kampaco caurgājiens beigās nosvēra kausus par labu Real. Skaidrs, ka komandā neviens par to priecīgs nebija. Derbiji pret Madridi ir Spānijas basketbola klasika, tieši tāpat kā futbolā. Principiālāks pretinieks mums nav iedomājams.
Kā savulaik veidojās tavs lēmums sešpadsmit gadu vecumā doties uz Spāniju?
Pēc Baltijas jūras kausa iepazinos ar savu aģentu. Drīz vien viņš jau bija atbraucis uz Latviju, un tad arī sākās sarunas par iespējamo aizbraukšanu. Protams, ģimene un cilvēki man apkārt zināja, ka Spānijā ir ļoti augsts basketbola līmenis, tādēļ kopīgi izlēmām, ka šī ir ļoti laba iespēja, kura būtu jāizmanto.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!