Latvijas izlasē četros turnīros biji pie Oļega Znaroka, divos pie Boba Hārtlija, bet pa vienam Harija Vītoliņa un Teda Nolana vadībā. Tikai pieci pasaules čempionāti. Gribējās, lai būtu vairāk?
Protams. Tomēr, ja vēlējos pagarināt hokejista karjeru, man vajadzēja taisīt operācijas. To darīt pēc čempionāta vairs nebija laika, jo būtu grūti sagatavoties sezonai un līgumu arī neviens vairs nedotu. Es neko nevarēju ietekmēt.
2011. gadā bija plašas diskusijas, kad pēc pirmās pilnās sezonas Rīgas Dinamo komandā tu atteici dalību valstsvienībā. Tev bija trauma, bet biji arī tuvu spēlēšanai izlasē.
Tur nevarēja būt tuvu vai tālu. Vai nu ir, vai nav. Latvijā ir daudz dīvāna gudrīšu. Nevarēja būt tāda diagnoze pa vidu.
Grēkāža lomu tev piedēvēja katrā pavasarī pirms pasaules čempionāta.
Tā bija katru gadu, kad nācās taisīt operāciju. Es tēlojot un negribot spēlēt. Cirks! Uz ielas neviens nenāca klāt jautāt, kāpēc tēloju. Gudri rakstīt avīzē mēs visi mākam, bet pateikt sejā nevaram.
Kurš no pieciem pasaules čempionātiem un divām olimpiskajām spēlēm visspilgtāk palicis atmiņā?
Šveicē, 2009. gadā. Tas bija interesants gads, daudz kas notika. Pēc spēka paņēmiena pret Tobiasu Enstrēmu domāju, ka visa Zviedrijas izlase lidos virsū mani nosist. Neviens nenāca. Iespējams, nesaprata epizodi, jo viss notika ātri. Pat tiesneši nesaprata. Tajā situācijā par 200% bija noraidījums. Vienkārši neveiksmīgi sagadījās – tieši, kad grūdu, viņš uzgrieza muguru. Nākamajā spēlē pret Austriju kaut kā jocīgi, cilvēks grūda mani, bet pats ielidoja bortā. Tiesnešiem jau bija pateikts, lai skatās mani. Izdzina ārā. Olimpiskās spēles, protams, ir neaprakstāmas. Punktu ziņā man personīgi negāja labi, bet atmosfēra, iziešana atklāšanā ir atmiņā paliekoša.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!