Vai izbaudi šo savādo vasaru, kad mājās sanāk būt daudz biežāk, nekā pludmales volejbolistam ierasts?
Tas ir forši un noteikti to izbaudu, lai gan man mīļākais gadalaiks ir rudens, kad mazliet vēsāks. Tad ikdienā var uzvilkt džinsas, plāno džemperi, bet naktīs – normāli gulēt. Šovasar daudz vairāk sanāk būt kopā ar ģimeni. Praktiski visu gadu, jo arī ziemas treniņnometnē Ēģiptē ģimene bija līdzi. Vispār, kopš spēlēju pludmales volejbolu, tik daudz visiem kopā nav izdevies būt.
Augusta sākumā nepieķēri sevi pie domas, ka tobrīd tev taču bija jābūt Tokijā?
Nē, es ar to kaut kā jau sen esmu samierinājies. Jau laicīgi sapratu, ka olimpiskās spēles tiks pārceltas, tāpēc uz to neieciklējos. Man vairāk ir žēl, ka nav Pasaules kausu, kuros varu sevi uzturēt labā sportiskā formā. Pieņemu, ka bez starptautiskiem mačiem meistarības līmenis mums ir krities. Pat nešaubos par to. Gribot negribot šis gads būs solītis atpakaļ, tāpēc ceru, ka nākamajā sezonā viss nostāsies savās vietās, tiksim atpakaļ ierindā un uz olimpiādi būsim gatavi.
Visiem jau situācija ir vienāda, tāpēc diezin vai kādam šīs krīzes dēļ nākamgad būs priekšrocības!
It kā jā, lai gan, esot jaunākiem, spēlētāji vairāk progresē arī treniņos. Manā vecumā mēs varam ieiet kaut kādā sportiskā formā, paspēlēties ar fizisko sagatavotību, bet tehniskā ziņā neko jaunu neiemācīsimies. Divdesmit gadu vecumā bija svarīgi daudz trenēties, lai apgūtu un noslīpētu spēles elementus, bet tagad to visu pamatā mākam, tāpēc svarīgāk ir sajust spēles garšu, lai būtu papildus adrenalīns un papildus motivācija.
Uzzinot par olimpisko spēļu pārcelšanu, paņēmāt pauzīti vai arī visu vasaru trenējāties?
Nedomāju, ka šobrīd vispār būtu prātīgi kādā brīdī paņemt pauzi, jo ir tik viegli ieslīgt bezdarbībā. Svars klāt pienāk ļoti ātri. Netrenējoties sanāk vairāk paēst, mazāk kustēties – tā ir lieta, ar ko profesionālam sportistam nevajadzētu jokot. Visu laiku bijām lielākā vai mazākā kustībā. Kad atbraucām no treniņnometnes Ēģiptē, divas nedēļas pavadījām karantīnā, un jau to ļoti izjutu. It kā centos vingrot un vēl kaut ko darīt, bet tā ir cita slodze. Jau tajās divās nedēļās jutu, ka vairs nav ierastās jaudas.
Vai spēļu pārcelšana lika pārdomāt savus un komandas ilgtermiņa plānus?
Mums tas neko neizmainīja. Tikai tik, cik sanāca neplānota pauze.
Vaicāju tādēļ, ka 35 gadu vecumā tiki pieskaitīts riska grupai, kam šis gads vairāk varētu mainīt mērķi startēt olimpiskajās spēlēs!
Oi, nē! Man tur nebija daudz ko domāt, tāpēc, ka gribu spēlēt arī Parīzē (2024. gada olimpiskajās spēlēs – aut.). Viens gads šur vai tur Tokijas kontekstā mani daudz nesatrauc.
Bažījāmies par trīsdesmitgadniekiem, bet pārcelšanas dēļ karjeru beidza divdesmitgadniece – svarcēlāja Rebeka Koha!
Savādi sanāk. Es tik sīki nezinu, viņai tur kaut kas sāp vai svarīgāki ir citi faktori. Skaidrs, ka svarcelšana ir nežēlīgs sporta veids. Mēs pludmales volejbolā varam sevi kādā brīdī pažēlot, mums sacensību ir daudz. Varam visu laiku nesist, kādreiz pamānīt un pasaudzēt sevi. Tur viņiem ir stienis un tas jādabū augšā. Tur nevienu apmānīt nevari. Ja ir kādas problēmas, tad ir baigi grūti. Mūsu sporta veidā, redz, amerikānis Džeiks Gibs vēl spēlē – viņam tagad 45 gadi būs! Svarcelšanā tik ilgi neviens neceļ.
Pludmales volejbols joprojām ir izteikts pieredzējušo sporta veids, vai arī jaunā paaudze ar norvēģiem priekšgalā maina kopainu?
Man šķiet, ka norvēģi (Anderss Mols un Kristians Sērums) ir tāds izņēmums, jo viņi ir ļoti talantīgi. Nevienam tāds meistarības līmenis viņu vecumā nebija. Bloķētājs Mols ir fiziski ļoti jaudīgs un tehnisks, turklāt ar ļoti labu koordināciju. Viņš neapjūk grūtās situācijās, kā to dara lielākā daļa pasaules bloķētāju. Komanda uz viņu balstās. Jā, viņiem ir arī labākais aizsargs, taču, pirms viņi nespēlēja kopā, mēs par tādu aizsargu nemaz nezinājām. Jaunie var izsisties, ja viņi ir gari – divus un vairāk metru. Spēlētāji ar pieredzi ļoti stabili turas augstākajā līmenī. Mūs ir grūti izgrūst no pamatturnīru aprites, jo esam sakrājuši daudz ranga punktu. Īpaši jau Latvijā, kur nav tik liela iekšējā konkurence un neviens nemin uz papēžiem, lai aizņemtu valstu kvotas. Piemēram, brazīļiem ir grūtāk, jo jau pirms kvalifikācijas viņiem notiek cīņa par to, kurš tiks pie iespējas spēlēt konkrētajā Pasaules kausa posmā.
Priecājies, ka nejūti elpu pakausī?
Nē, tā nav, jo jaunie dod papildu motivāciju un neļauj atslābt. Ja ir laba konkurence, tas palīdz treniņos izvairīties no spēlēšanas ar pusspēku. Ja trenējies tikai par kādiem astoņdesmit procentiem, tas riktīgi ietekmē rezultātu spēlē. Šis gads tam ir arī reāls pierādījums. Esmu par to, lai jaunie aug un mēģina mūs izlikt. Latvijas sacensībās to noteikti vieglāk izdarīt, jo pasaulē ir papildu stress, atbildība, tiesneši – tur viss ir citādi. Nāciet un mēģiniet mūs uzvarēt!
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!