Televizorā redzēju daiļslidošanas sacensības un pateicu mammai, ka vēlos to pamēģināt. Izrādījās, ka arī mamma vēlējās, lai kļūstu par daiļslidotāju. Tā nu trīs gadu vecumā pie treneres Jeļenas Sirohvatovas pirmoreiz kāpu uz ledus. Daiļslidošanā man patīk viss – nevaru nosaukt neko tādu, kas nepatiktu. Aptuveni desmit gadu vecumā, kad sacensībās regulāri izcīnīju pirmās vietas, sapratu, ka man tas patiešām arī izdodas.
Ik dienu 2–2,5 stundas pavadu uz ledus, bet vēl 1–1,5 stundas notiek sausais treniņš. Jā, ir grūti, bet tā ir jebkurā sporta veidā. Manas stiprākās puses uz ledus ir lēcieni un griezieni, savukārt mākslinieciskums ir labā līmenī. Mans mīļākais lēciens ir trīskāršais lucs, un šobrīd mācos arī četru apgriezienu lēcienus.
Visgrūtākā daiļslidošanā ir psiholoģiskā un emocionālā puse – jāmācās tikt galā ar savām domām. Izejot uz ledus, man ir jāprot par visu aizmirst, nedomāt ne par ko un vienkārši darīt to, ko katru dienu daru treniņos. Labam daiļslidotājam jābūt pacietīgam un ar labu fizisko sagatavotību.
Līdz šim mani lielākie panākumi ir vieta labāko desmitniekā junioru Grand Prix posmā (divreiz izcīnīta devītā vieta – aut.), vairākas medaļas starptautiskās sacensībās, ceturtā vieta Eiropas jaunatnes ziemas olimpiskajā festivālā, dalība divos pasaules junioru čempionātos un trīs Latvijas junioru čempiones tituli.
Nākotnē vēlos nokļūt olimpiskajās spēlēs, taču vēl jāpagaida līdz 2030. gadam, kad būšu 20 gadu veca. Galvenais, lai nebūtu traumu – tad ir iespējams slidot gan līdz 2030. gadam, gan varbūt arī ilgāk. Izbaudu darīt to, ko es māku. Vēlos to turpināt un tad jau skatīšos, kādi rezultāti izdosies.
Man patīk japāņu daiļslidotāju Kaori Sakamoto un Judzuru Hanju slidojums. Patīk arī Denisa Vasiļjeva slidošana, turklāt viņš ir ne tikai lielisks sportists, bet arī ļoti patīkams un draudzīgs cilvēks. Ceru, ka olimpiskajās spēlēs Milānā viņam izdosies sasniegt labu rezultātu.