PĀRMAIŅU LAIKS
Pērnajā pavasarī duetā ar Agri izcīnījām dalītu piekto vietu vēsturē pirmajā pasaules čempionātā jauktajiem pāriem. Nebijām līdz galam apmierināti, varējām nospēlēt labāk, bet iespaidoja fakts, ka mūsu duets darbojās bez trenera. Ceturtdaļfinālā pret Itāliju bija mirklis, kad treneris būtu varējis palīdzēt pieņemt pareizo lēmumu, turklāt pāru sacensībās pirms mačiem dotas tikai septiņas minūtes, lai iesildītos, un tik īsā laikā ir ļoti grūti divatā pārbaudīt ledu, metienu līnijas, pēc metieniem savākt akmeņus. Neskatoties uz to visu, no apakšgrupas toreiz tāpat izkļuvām. Sākotnēji domāju, ka arī šosezon būšu komandā ar Agri. Septembra beigās viņš devās uz Kanāriju salām profesionāli spēlēt ratiņbasketbolu, un novembrī bija plānots Latvijas čempionāts. Tomēr oktobrī no starptautiskās federācijas pienāca vēstule ar rekomendāciju pasaules čempionāta dalībniekiem nespēlēt abās – jaukto pāru un komandu – sacensībās. Tā kā Agri pasaules čempionātā sagaidīja dalība paralēli notiekošajā komandu turnīrā, pieņēmām lēmumu, ka pāru mačos piedalīšos ar Aleksandru Dimbovski, kuram arī ir ļoti liela pieredze, turklāt Agra prombūtnes laikā mēs jau kopā trenējāmies. Viens otram uzticējāmies un vienojāmies, ka mainīsim Aleksandra tehniku. Mēģināju Latvijā atrast treneri, kuram būtu pieredze ar pāru kērlingu, bet tas dažādu apstākļu dēļ neizdevās. Jau sen biju vērojusi igauni Erki Lillu un kādā reizē, kad viņu satiku, joka pēc pajautāju, vai viņš varētu kļūt par manu treneri. Saņēmu atbildi, ka ar mani kaut uz pasaules malu, jo zina manu raksturu, zina, ka cīnos līdz pēdējam. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība.
KAD VISS VARĒJA BEIGTIES
Braucot uz pasaules čempionātu, mūs piemeklēja viena nelaime pēc otras. Parīzē rupji un neatsaucīgi lidsabiedrības darbinieki paziņoja, ka pēc viņu sistēmā pieejamās informācijas Aleksandram nav atļaujas, lai ielidotu ASV, kur mums bija savienojošais reiss uz Kanādu. To neizdevās atrisināt, tālab mēs ar Erki aizlidojām uz Sietlu, kamēr viņš uz Kanādu devās ar citiem reisiem. Aleksandru noņemot no savienotā lidojuma, protams, pazuda arī bagāža. Kad sasniedzām Kanādu, likās jau, ka viss beidzot ir labi, un devāmies paēst. Tomēr atpakaļceļā notika nelaime – Aleksandra rati ar priekšējiem riteņiem iebrauca nelielā bedrē, ieķērās un ar to pietika, lai viņš noslīdētu un salauztu abus ceļgalus. Savu traumu viņš guva aptuveni pirms 30 gadiem, līdz ar to kauli, kuriem nav slodzes, kļuvuši ļoti plāni un, lai gūtu lūzumu, daudz nevajag. Kanādā (vismaz pilsētā, kurā mēs bijām) vides pieejamība ir aptuveni vienādi zemā līmenī ar Latviju – cilvēki ratiņkrēslos ikdienā nav redzami, jo vide cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav draudzīga. Mums gan šādas izvēles – pārvietoties vai ne – nebija. Kā jau apdrošināšanas gadījumos noteikts, ja kaut kas notiek, vispirms nepieciešams sazināties ar Rīgu. Labi, ka Latvijā tobrīd jau bija agrs rīts, un pēc komunikācijas saņēmām atļauju saukt neatliekamo palīdzību. Kopš kritiena līdz tās ierašanās brīdim gaidījām teju četras stundas. Diemžēl Kanādas mediķu un arī atpakaļceļā aviokompāniju rīcības rezultātā pašlaik Aleksandra veselība ir pasliktinājusies.
Par Aleksandru īpaši žēl arī tāpēc, ka Pekinas spēlēs viņš nevarēja piedalīties it kā pozitīvu Covid-19 testu dēļ. Toreiz viņam nevienu brīdi nebija temperatūra vai slikta pašsajūta, bet testi visu laiku bija pozitīvi. Par negatīvu rezultātu beidzot tika paziņots pusstundu pēc mūsu pēdējās spēles. Neskatoties uz lūzumiem, Aleksandrs bija gatavs varonīgi startēt pasaules čempionātā, tomēr pastāvēja varbūtība, ka stiprāka metiena izpildes brīdī viņš varētu savas kājas traumēt vēl vairāk. Tāpēc Erki pieņēma lēmumu – ja otra komanda dos kādu savu spēlētāju, Aleksandrs nespēlēs. Tieši Agris bija mūsu pirmā izvēle un paldies, ka viņš piekrita palīdzēt vākt tik svarīgos olimpiskos atlases punktus. Domāju, viņš līdz galam nevarēja iedomāties, kas tas būs par izaicinājumu.
FINĀLS JĀIZBAUDA
Pārstāvot divas komandas, Agris deviņās dienās aizvadīja 22 spēles. Daudzās no tām bija pa četrām spēlēm jeb vairāk nekā astoņas stundas uz ledus. Centāmies darīt visu, kas mūsu spēkos, lai Agrim ne par ko citu nebūtu jādomā, piemēram, uz dzīvokli un no tā viņu vadājām ar taksometru. Viņš izturēja, pateicoties tam, ka ir tiešām profesionāls sportists. Domāju, citi noteikti to nespētu. Zīmīgi, ka Agris mani izglāba otro gadu pēc kārtas, jo pērnajā sezonā bija plānots, ka spēlēšu duetā ar citu spēlētāju, kurš pēdējā mirklī atteicās.
Pirms pusfināla pret Ķīnu aizsūtījām Agri pagulēt, kamēr mēs ar Erki treniņā centāmies saprast, kāds būs ledus. Pēc tam Agris atsūtīja ziņu, ka jūtas ļoti labi, ir izgulējies un mēs aizvadījām savu pārliecinošāko spēli. Trešajā endā pēc ļoti veiksmīga mana metiena no -1 panācām +5. Situācija nebija vienkārša, eksperimentējot ar dažādiem griezieniem, biju šo metienu mēģinājusi un zināju, ka šajā reizē der tikai un vienīgi tāds risinājums. Pēc tam Ķīnas pāris sastresojās, bet mēs atlikušo spēli turējām rezultātu. Pēc neveiksmīgiem metieniem viens otru ļoti atbalstījām. Šī bija pirmā reize, kad kērlingā izjutu šādas emocijas un atbalstu. Agrim biju fantastiski pateicīga, ka viņš vienkārši ir, tāpēc centos viņu maksimāli pasargāt pat pēc neveiksmīgām epizodēm. Kad Erki mēģināja Agrim izteikt neapmierinātību par kādu metienu, momentā apklusināju, jo mums jābūt pateicīgiem, ka viņš ir. Arī Erki kvalitatīvi pildīja savus pienākumus gan uz ledus, gan ārpus tā. Ja gadījās situācijas, kad nevaram izlemt, ko darīt, ņēmām pārtraukumu un pēc tam metieni lielākoties sanāca.
Mans minimālais mērķis bija sasniegt sešinieku, bet gribējās tikt vismaz soli tālāk nekā pērn. Tomēr nenoliegšu, ka abi sapņojām par medaļām, – tās kērlinga federācijai vienmēr ir ļoti skaistas. Vai es sapņoju par zeltu? Es to medaļu vizualizēju, redzēju sapņos, tomēr allaž arī biju pateicīga, ka vispār piedalos. Man jau Francijas lidostā likās, ka čempionāts ir beidzies, nemaz nerunājot par to, kā jutos, kad Aleksandrs salauza kājas.
Uz finālu gājām bez lieka satraukuma. Ekstra endā amerikāņiem teorētiski bija iespēja izraut uzvaru, tomēr viņi nepaņēma pārtraukumu un svarīgākais metiens nesanāca. Pēc katras spēles uzvedāmies bez liekām emocijām – paspiedām viens otram roku un pateicām paldies par labi aizvadītu spēli. Līdzīgi bija arī pēc fināla, tomēr tad ne tikai paspiedām rokas, bet arī papildus pateicām, ka esam pasaules čempioni. Vēlāk apbalvošanas ceremonijā skudriņas skrēja pār ķermeni, mēģināju saprast, vai tas tiešām notiek. Agris saka, ka vienā brīdī gribējies nedaudz nobirdināt asaru, man gan šādas emocijas uznāca tikai nākamajā dienā, kad vēlreiz prātā gāju cauri spilgtajām atmiņām.
Mums bija ļoti augsts sadarbības un profesionalitātes līmenis, uzskatu, ka šo medaļu esam pelnījuši. Kāpjot uz ledus, ir jābūt profesionālim – visas savas problēmas uz divām stundām jānoliek malā un jākoncentrējas, lai cik grūti klātos. Milzīgs prieks, ka Agris deva man iespēju pasaules čempionātā startēt, ka šie gadi kērlingā nav pavadīti tāpat vien. Pierādīju – ja komandā ir mierīgi apstākļi, arī rezultāts atnāk. Pekinā, neskatoties uz to, ka biju kapteine, man neļāva spēlēt savu spēli, tur cīnījos ne tikai ar pretiniekiem.
Diemžēl mājupceļš bija tikpat grūts. Aleksandra dokumentu kārtošana, viņam atbilstošu ratu meklēšana (beigās tādus nodrošināt spēja tikai Rīgas lidosta), pārcelti reisi, pazudusi bagāža. Kad Kopenhāgenas lidostā paliku viena, tad gan nedaudz salūzu. Sēdēju un raudāju. Biju piekususi! No Kanādas man nav atvests pat magnētiņš. Brauciens morāli man bija ļoti grūts, nebija laika to izbaudīt. Tomēr laiku pa laikam sev pasaku, ka esmu pasaules čempione, un kļūst vieglāk. Tas taču izklausās tik satriecoši!
PAR KLEITU UN KAĶI
Iepriekšējos gadus Covid-19 dēļ čempionātiem nebija noslēguma balles, bet zinājām, ka šogad tā būs, tāpēc līdzi paņēmu ļoti skaistu Latvijā ražotu kleitu rozā un zelta krāsā. Ejot uz oficiālajiem pasākumiem, man vienmēr ir svarīgi, kā izskatos, jo Latvija jāpārstāv cienīgi. Zināju, ka zelta un bronzas medaļas pie šīs kleitas ļoti piestāvēs, bet sudrabs ne tik labi. Tā bija vēl viena motivācija uzvarēt finālā. Tāpat motivāciju deva paziņas sniegta ideja – ja izcīnīšu medaļu, no nopelnītās prēmijas varēšu iegādāties kaķi. Kopš astoņu gadu vecuma man vienmēr bijuši kaķi, tomēr 2020. gada pašā sākumā, kad bija praktiski skaidrs, ka kvalificēsimies paraolimpiskajām spēlēm, tika paziņots – ja gribam rezultātu, mums būs arī atbilstošs treniņprocess un regulāri notiks treniņnometnes. Tika teikts, ka mājās būsim labi, ja nedēļu mēnesī. Sapratu, ka man nebūs, kas pieskata kaķus, tāpēc atdevu viņus ideāliem citiem saimniekiem. Tas bija grūti, jo vienmēr esmu bijusi ar kaķiem. Tad sākās kovids, bet kaķi jau bija prom, un man kļuva vēl grūtāk. Tagad esmu atradusi, ka man ideālā šķirne ir Bengālijas kaķis (vai tam līdzīgi), kurš ir ļoti aktīvs, varbūt viņu varēšu ņemt līdzi arī pie dabas. Kopš ceturtdaļfināla spēles pret Slovākiju man galvā bija doma uzvarēt tāpēc, ka man vajadzīgs kaķis. Ir grūti ierasties mājās, ja neviens nesagaida. Kādu dienu noteikti paņemšu arī kaķi no patversmes.
2026. gadā jaukto pāru ratiņkērlings debitēs paraolimpiskajās spēlēs, un atlases punktu vākšana sākās tieši šajā čempionātā. Sacensībās būs astoņas komandas – mājiniece Itālija dalību jau garantējusi, tātad vēl ir septiņas brīvas vietas. Esam spēruši platu soli pretim vienai no tām.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!