Buen dia vai buongiorno – kas tev vairāk iet pie sirds?
Ja tikai par valodu, tad itāļu valodu iemācījos mazliet labāk, jo tur pavadīju ilgāku laiku. Pārsvarā visur darba valoda ir angļu, lai gan daudz ir atkarīgs no personālijām. Piemēram, Spānijā treneris komunicēja spāniski un daudz no treniņu procesa bija šajā valodā, taču vienmēr klāt atradās asistents, kurš patulkoja, ja kas nesaprotams. Basketbola lietas ļoti ātri pielīp no jebkuras valodas. Daudz var pateikt tikai pēc ķermeņa valodas un žestiem, no tā jau redzams, ap ko trenera teiktajā lieta grozās. Ja nu tiešām nonāktu situācijā, kur visi komandas biedri slikti runā angliski, tad būtu problemātiskāk. Citādi tā basketbola valoda ir diezgan starptautiska.
Kāda tev bijusi viesspēlētāja maize un tās garoza pirmajos divos gados šādā lomā?
Tā noteikti ir mazliet atšķirīga skatuve, īpaši jau augstākās līgās. Ja esi leģionārs, ir citādāka uzmanība, arī augstākas prasības. Ja jau esi piesaistīts, tad no tevis gaida atbilstošu sniegumu un rezultātu. Tas nav slikti, jo tas taču ir tas, uz ko mēs kā sportisti tiecamies. Tā ir šīs profesijas sastāvdaļa.
Vai visos klubos sanācis attaisnot šo viesspēlētāja lomu?
Domāju, ka man tas ir sanācis vai varbūt vienkārši paveicies būt labās situācijās. Pirmajā sezonā ārzemēs Vācijā man bija liela loma komandā, noteikti arī Itālijā lielāko daļu sezonas. Spānijā mazliet mazāk, taču tas tādēļ, ka komandā ienācu pašās sezonas beigās, turklāt tur arī spēlētāju rotācijas principi atšķiras no lielākās daļas Eiropas līgu. Tur mēdz spēlēt ar plašāku soliņu, minūtes līdzīgi dala dažreiz pat visam sastāvam. Svarīgi būt pie trenera, kuram ir redzējums, kā varu palīdzēt komandai. Ir arī savs veiksmes faktors, taču beigās tā vieta tāpat jāizcīna un treneru uzticība jānopelna.
Esmu dzirdējis, ka Itālijas pieredze tev bijusi līdz šim interesantākā!
Tas tiešām varētu būt pareizs raksturojums, ja vārdu «interesants» liekam pēdiņās. Vispirms jau jāsaka, ka tīri no basketbola viedokļa man tas bija solis uz augšu pēc Vācijas, kur spēlēju pirms tam. Sportiskā ziņā bija ļoti interesanti uz Pistoiju braukt, un gaidīju sezonu ar nepacietību, lai novērtētu, kā man tur klāsies. Ja par to «interesanto», kas notika kluba iekšienē, visām tām drāmām, pie tā bija mazliet jāpierod. Man personīgi bija neliels šoks, ka tādā līmenī, Itālijas A sērijā, var tādas lietas notikt. Tādas nekārtības.
Pastāsti sīkāk!
Sastāvu būvēja kluba prezidents (nu jau amatu zaudējušais Rons Rouens – aut.), nevis treneris vai menedžeris. Dažreiz var arī tā, un dažreiz tas arī strādā, bet šis nebija tas gadījums. Turklāt, ko vasaras laikā neviens nezināja, izrādījās, ka viņa dēls (Maveriks Rouens) ir komandā. Tas jau no pirmajām dienām iedragāja komandas saliedētību un ģērbtuvi. Tā komandas sportos ir svēta vieta, kur spēlētāji vairāk ir kopā, veido brīvāku atmosfēru, bet šajā situācijā kluba prezidenta dēla klātbūtne visu mazliet bojāja. Sezona tāpēc arī sākās ar žagām un aizķeršanos. Tāpat varēja just, ka prezidentam – ārzemniekam no Amerikas – ir kaut kāda rīvēšanās arī ar pārējo kluba vadību. Viņš gāja ragos ar vietējiem itāļiem, kuri jau gadiem atradās klubā, arī ar līdzjutējiem bija lielas problēmas. Man bija izveidojies naivs priekšstats, ka A sērija – tas nu ir tas līmenis, kur viss risinās ideāli un nav nekādu problēmu. Iespējams, tā vajadzētu būt, bet, redz, situācijas mēdz būt dažādas.
Pilnā mērā izbaudīji stereotipus, pārejot no tā saucamās vācu kārtības uz Itālijas haosu?
Varbūt arī tā uz to var skatīties. Es gan spēlēju tikai vienā klubā, bet Vācijā visi tie stereotipi piepildījās. Tur tiešām organizācija bija augstākajā līmenī, lai gan klubs bija ar vienu no mazākajiem budžetiem līgā. Nebija neviena brīža visas sezonas laikā, kad man būtu jādomā par jebko citu, izņemot basketbolu. Šeit varbūt arī manās sajūtās šis kontrasts nostrādāja, tādēļ tas viss šķita tik pārsteidzoši.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!