Kāds ir tavs pašreizējais statuss – esi pašizolācijā?
Nebeidzama karantīna (smejoties). Itālijā jau ilgu laiku esam sarkanajā zonā. Vispirms tajā iekļāva mūsu, Venēcijas, un kaimiņos esošās Lombardijas apgabalu, pēc tam jau visu Itāliju. Visiem obligāti jāsēž mājās. Pa ielām staigāt praktiski nevar, bez pamatota iemesla kaut kur braukt – arī ne. Pirmajās trijās dienās mums, basketbolistēm, vēl atļāva braukt uz treniņiem, bet drīz vien arī tos atcēla. Tobrīd vēl visi bija optimistiski. Teica, lai tuvākajās dienās gaidām ziņas. Bija plāns jau nākamajā nedēļā atsākt trenēties. Kopš tās dienas, sanāk no 12. marta, mēs sēžam četrās sienās. Vismaz es. Citi sāka jau 8. vai 9. datumā.
Kā izjūti šo situāciju, atrodoties uz vietas, Itālijā?
Pēc statistikas, saslimušo un mirušo skaits it kā samazinās, bet... Es vēl nesen sazvanījos ar komandas menedžeri, bet viņš arī neko daudz plašāk nevarēja pateikt. Vienkārši jādzīvo dienu no dienas. Bija jau paredzēts, ka marta beigās būs visaugstākais punkts, pēc kura tendences kļūs labākas, taču tā nenotika. Tad bija viena diena, kad mirušo skaits pēkšņi samazinājās, bet jau nākamajā bija pamatīgs bums. Tā līkne šobrīd nav tik stabila, lai kaut ko prognozētu.
Kā tev pašai emocionāli ir būt šīs krīzes epicentrā?
Es jūtos drošībā, jo klubs par mums rūpējas. Cilvēku pūļos neuzturos, savai veselībai un dzīvībai nekādus draudus nejūtu. Protams, atrodoties šeit, var just cilvēku izmisumu. Arī komunikācijā ar komandas biedrenēm sociālajos tīklos var just to sāpi un pārdzīvojumu. Tas viss tomēr notiek ar viņu valsti, tas skar visus, un tā nav patīkama sajūta.
Jums komandā bijušas arī kādas saslimšanas?
Nē, mums vispār nekā nebija. Jau sākumā mūs visas pārbaudīja. Toreiz gan veica tikai asinsanalīzes. Nevienam komandā nebija saslimšanas vai simptomu, tomēr tāpat lika sēdēt mājās, jo situācija apkārtnē jau bija kļuvusi daudz sliktāka. Visi klubi cerēja, ka pēc trim četrām dienām varēs atsākt trenēties, bet tas nenotika. Mums sāka sūtīt dažādus treniņu plānus, kurus varējām veikt mājās, lai uzturētu sevi kaut kādā formā, cik nu dzīvoklī vieta atļauj. Pēc pusotras, divām nedēļām sapratām, ka tas īsti nebūs vajadzīgs, jo nekas nenotiks.
Kā jums tehniski izpaužas karantīna – vai ir aizliegts vispār iziet ārā?
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 14. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Draudzes pērminderis
Aivens Pīpodijs
prieks