Dzirdēju, ka šogad vairs nerīkosiet Baltijas ceļa velobrauciena Latvijas posmu.
Žēl, bet spiestā kārtā tā sanāk. Bet, lai par to runātu, jāatskatās vēsturē. Velobrauciena iniciators 2010. gadā bija toreizējais Eiropas Riteņbraukšanas savienības prezidents polis Valkevičs. Triju valstu riteņbraukšanas federāciju prezidenti sanāca kopā un parakstīja vienošanos par Baltijas daudzdienu velobrauciena atjaunošanu. Jo pirmie Baltijas velobraucieni tika rīkoti jau piecdesmitajos gados un ziniet, kas bija to rīkotāji? Avīzes. Latvijā tā bija Padomju Jaunatne, Lietuvā - Komjaunimo tiesa, kura bija Igaunijā, es aizmirsu.
Neparasti.
Nē. Arī Tour de France sākotnēji rīkoja avīze. Tāpat Giro de Italia. Tad, lūk, Baltijas daudzdienu velobrauciens pirmo reizi notika 1954. gadā, un tajā, starp citu, vinnēja mans tēvs Harijs Japiņš. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es iesaistījos velobrauciena atjaunošanā. Veidojām to kā simbolisku atgādinājumu par 1989. gada 23. augustā notikušo Baltijas ķēdi jeb Baltijas ceļu, kad ap diviem miljoniem cilvēku bija sadevušies rokās, iestājoties par Baltijas valstu neatkarību.
Sanāk, ka tas ir sporta pasākums, no vienas puses, un politisks, no otras. Varbūt tāpēc jau iepriekš nebija viegli visu sakoordinēt. Tāpēc šogad ļoti savlaicīgi interesējos par sadarbību ar valsti, un Raimonds Vējonis, kad vēl bija ministrs, nevis Valsts prezidents, padeva ideju, ka vajadzētu mēģināt noorganizēt tādu kā koordinējošu struktūru starpvaldību līmenī. Ja runājam no sporta viedokļa, katrā valstī par to atbild cita ministrija, līdz ar to panākt kaut kādu saistību ir ļoti grūti. Iepriekšējos gados visu noteica personiskie kontakti. Piemēram, lietuviešiem bija premjers, kas interesējās par šo lietu, un viņiem tam bija iedalīta nauda, viņš pateica mūsu un igauņu kolēģiem, ka ir laba, atbalstāma iniciatīva, un viss notika. Bet vienmēr ļoti novēloti, un vienmēr tas bija saistīts ar lielu stresu - būs valsts atbalsts vai nebūs. Ārzemju komandas uzlūgtas, pasākums izsludināts. Šogad visiem pateicu: tā mēs nevaram turpināt - vai nu tas ir Baltijas ceļa brauciens, bet ar skaidru, regulāru triju valstu atbalstu, vai arī nosaucam kāda lielā sponsora vārdā, kas nosedz trūkstošās izmaksas. Bet gribētos, protams, saglabāt sasaisti ar Baltijas ceļu, jo nekāda labāka veida jau nav, kā cilvēkiem par šo triju tautu vēsturisko akciju atgādināt. Tagad sporta pasākumus televīzijā un internetā sāk pārraidīt tiešraidē. Ja savlaicīgi būtu zināms, ka nauda būs, mēs lielus darbus varētu izplānot, popularizējot šo pasākumu un visas trīs valstis.
Cik nozīmīgs starptautiski var būt šāds pasākums?
Iepriekš divus gadus šajā braucienā uzvarēja pasaules čempioni. Apmēram 50 dažādu valstu komandas grib piedalīties, visus pat uzņemt nav iespējams. Riteņbraukšana Eiropā un pasaulē ir tik populāra, ka pasākumu ir par maz. Tour de France tiek uztverts kā, iespējams, pat nozīmīgāks pasākums par ziemas olimpiskajām spēlēm. Tas ir viens stāsts. Otrs - šī sporta popularizēšana mūsu valstu iekšienē. Trešais aspekts - šādi braucieni neeksistē bijušajās padomju valstīs, no Eiropas - Somijā un Zviedrijā. Visur citur ir. Tour de Slovaquie, Tour of Croatia, Tour de Pologne,Tour de France, Giro d'Italia, Vuelta a Espaᅢᄆa, Volta a Portugal un vēl, vēl, vēl... Mums apvienojušās trīs valstis. Bet. Tā kā skaidrības par naudu nav, bijām spiesti pateikt, ka šoreiz Latvijas posma nebūs.
Sanāk, ka izbrauks Igaunijas posmu, sasēdīsies busiņos, riteņus piekabēs un turpinās braucienu aiz Lietuvas robežas?
Jā... Un, ja mēs nepiedalāmies, kaimiņiem arī daudz grūtāk, jo daudzas tehniskās izmaksas sedzām trīs valstis kopā. Vēl ir svarīgs aspekts - lai sportisti startētu pasaules čempionātā, olimpiskajās spēlēs, ir nepieciešama kvalifikācija. Tam jāvāc punkti, piedaloties sacensībās. Protams, kad tās notiek mājās, tos var iegūt vairāk - savējie piedalās lielākā skaitā. Ne velti mūsējos pēc punktiem apsteiguši azerbaidžāņi un turki - kā kūrortsezona beidzas, viņi laimīgi, ka kāds atbrauc, tāpēc atklājuši, ka izdevīgi ir rīkot sporta sacensības, jo riteņbraukšana Eiropā ir viens no svarīgākajiem sporta veidiem. Un vēl viens aspekts, ka mums tiešām ir bijuši izcili braucēji. Piemēram, Romāns Vainšteins - vienīgais profesionālais pasaules čempions no postsovjetu valstīm. Mums ir Tour de France un Giro d'Italia medaļnieki. Mums ir bijušas olimpiskās medaļas šosejas riteņbraukšanā. Tas turklāt ir nenormāli lielas konkurences apstākļos!
Un uz šī fona sakāt, ka valsts nepalīdz. Ir skaidrs - kāpēc?
Neiekļaujas atbalstāmo pasākumu kritērijos. Tāpēc jau gribējās, lai sanāk amatpersonas, kam dārgs vēl šķiet Baltijas ceļš, lai nevis sit pie krūtīm, ka mēs par neatkarību, bet arī ko nopietnu izdara tās izcīnīšanas piemiņai. Ja neinteresē, ja ir kādi labāki pasākumi, šis par dārgu, tā arī pasakiet, mēs ar to rēķināsimies.
[...]
Milzīga daļa cilvēku pēdējos gados sākusi uz darbu ikdienā braukt ar riteni, no rītiem vai vakaros skriet krosiņu, apmeklēt sporta zāli.
Jā, vispamanāmākā ir braukšana ar riteni un skriešana. Vēl pirms gadiem trim tas nebija tik izteikti manāms. Sāka izbūvēt veloceliņus, sava loma bija arī ekonomiskajiem apsvērumiem. Agrāk, ja brauci ar riteni, varēja domāt, ka esi nabags, kas nevar biļeti atļauties.
Tagad ar riteni arī bagātie brauc, arī ar veciem riteņiem, kas pat skaitās stilīgāk.
Normāli. Tie ir jauna veida vadītāji, kas citādi uz to skatās. Iet jau tās lietas uz labo pusi. Bet, salīdzinot ar skandināviem, tomēr redzama liela atšķirība.
Piemēram?
Piemēram, kādas distances cilvēki gatavi veikt. Kaut vai Lattelecom Rīgas maratonā vai Vienības braucienā vairākums izvēlas mazās distances. Noskrien piecus vai nobrauc 35 kilometrus. Kas tas ir? Zviedrijā vienā dienā izpērk dalību uz 350 kilometru braucienu. Arī Igaunijā populārākās distances ir daudz, daudz garākas nekā mums. Gan velobraukšanā, gan skriešanā un slēpošanā. Mums īsākajās piedalās vairāk un garākajās - mazāk, savukārt tur tā tendence otrāda.
Kā to mainīt?
Vajag lielāku propagandu. Mēģināšu tikties ar veselības ministru Belēviču, aprunāties par šo tēmu. Jo pamatā mēs lielākoties nodarbojamies ar seku likvidēšanu. Bērni resni, ēd čipsus, visādus saldinātājus, ģībst Dziesmu svētkos... Nav trenēti. Nav spēka un izturības.
Visu interviju ar Igo Japiņu lasiet pirmdienas, 27. jūlija laikrakstā Diena!