"Lai tiktu finālā, vajadzēs lēkt personiskā rekorda robežās," prognozē Latvijas atlēts. Ja tas izdosies, tālāk jau iespējami visdažādākie scenāriji.
Vai jau jūtams olimpiskais satraukums?
Tie jau tikai kārtējie mači. Tā sacensībām pieeju vienmēr, vai tas būtu pasaules, Eiropas čempionāts vai olimpiskās spēles. Tāpat jācenšas parādīt labāko rezultātu. Kādu? Šobrīd vēl grūti spriest, taču personiskā rekorda līmenī vajadzētu lēkt. Pašlaik man tas īsti vēl nav sanācis. Pārsvarā ir 5,50, taču tas tāpēc, ka pašlaik mazliet eksperimentēju ar kārtīm, kas man ir iegādātas jaunas. Ceru, ka tas atmaksāsies.
Zinot, ka olimpiskās spēles jau ir tuvu, vai drošāk nav gatavoties ar pārbaudītām vērtībām?
Lai sasniegtu augstu rezultātu, ir svarīgi, lai kārts būtu jauna, jo tāda labāk strādā. Tas ir līdzīgi kā ar apģērbu - jauns materiāls ir ērtāks, bet pie tā jāpierod.
Lai gan saki, ka olimpiskās spēles ir kārtējie mači, tomēr stadions būs krietni lielāks par tiem, kādos sanāk startēt ikdienā!
Jā, bet tas jau īsti neko nemaina. Būs tas pats celiņš, tā pati latiņa un tās pašas kārtis. Drusku vairāk skatītāju mani pārāk nesatrauc.
Lielāka būs arī konkurence!
Spriedze būs liela. Visi centīsies tieši šajās sacensībās sasniegt savu labāko rezultātu. Arī man visa gatavošanās ir pakārtota olimpiādei, taču noskaņošanās tai ir kā kārtējām sacensībām, kādu šosezon man bijis daudz un būs vēl arī pēc tam.
Vai gatavošanās Rio ritējusi pēc noteiktā plāna?
Praktiski ar domu par Riodežaneiro sāku gatavoties 2014. gadā jau vasaras sezonā, jo man bija mērķis izpildīt olimpisko normatīvu jau pagājušajā gadā. Diemžēl sezonas vidū tieši pirms pasaules čempionāta plīsa ikra muskulis. Pasaules čempionātā vēl piedalījos, taču uzreiz pēc tā beidzu sezonu, lai gan pēc tam bija plānots pildīt olimpisko normatīvu.
Nācās mainīt plānus?
Nevarētu teikt, ka tas izjauca plānus, bet spriedzes ziņā gan bija mazliet grūtāk. Tomēr 5,70 metri, kas ir olimpiskais normatīvs, ir diezgan augsts rezultāts un arī pasaules rangā kotējas augstu. To sasniedzu šīs vasaras sākumā sacensībās Čehijā.
Paskaitot sacensības, šķiet, startē daudz biežāk nekā jebkurš cits Latvijas vieglatlēts?
Tā laikam sanāk, taču es sezonas gaitā treniņos ar kārti praktiski nelecu, tāpēc bieži startēju, lai pilnveidotu lēcienus. Tā ir mana individuāla pieeja, taču zinu, ka ir vēl vairāki kārtslēcēji, kuri dara tāpat. Tas savulaik sākās nejauši, bet laika gaitā sapratu, ka šāda metode man strādā vislabāk. Sezonas laikā visus tehniskos treniņus nolieku malā. Tas arī paspilgtina katra lēciena emocijas sacensībās. Treniņos to adrenalīnu, kas ir sacensībās, nav iespējams iegūt.
Vai trešā vieta Dimanta līgas posmā un sestā Eiropas čempionātā tevi pārsteidza tikpat ļoti kā citus?
Tas jau nebija nekāds augstais rezultāts, tāpēc nevarētu teikt, ka pārsteidza. 5,50 metru augsta līmeņa atlētiem jālec visur. Protams, gadās, ka nesanāk, taču tas noteikti nav nesasniedzams augstums. Šoreiz ar to izdevās izcīnīt trešo vietu. Arī tā gadās. Laika apstākļi visiem bija vienādi. Jāatzīst, tie bija diezgan štruntīgi gan Stokholmā, gan jo sevišķi Eiropas čempionātā Amsterdamā, bet tie visiem bija vienādi. Ja vēl to 5,50 būtu sasniedzis ar pirmo mēģinājumu, arī Amsterdamā būtu medaļa.
Vai labāk pielāgojies sliktiem laika apstākļiem?
Nē, es tā nedomāju. Lai gan, ja tā izvērtē, man tiešām labāk patīk un sanākt lēkt sliktos laika apstākļos.
Kādi apstākļi būs Rio?
Līdz niansēm nezinu, jo tik tālu līdz šim neesmu bijis. Zinu, ka tur būs ļoti silts, kas man patīk. Lielā karstumā jūtos ļoti labi. Visus personiskos rekordus esmu sasniedzis tad, ja gaisa temperatūra ir virs trīsdesmit grādiem. Tad jūtos vislabāk gan fiziski, gan emocionāli.
Visu sarunu ar Latvijas labāko kārtslēcēju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!