Sāks ar kaujas spējīga kolektīva izveidi. Saruna ar Daini Kazakeviču

Izaicinājumi Dainim Kazakevičam nav nekas neierasts – vien 38 gadu vecumā viņš iekrājis bagātīgu futbola trenera un funkcionāra pieredzi, regulāri saskaroties arī ar kritiķu bultām. Nu viņam priekšā jauns un vienlaikus atbildīgākais uzdevums – atdzīvināt Latvijas futbola izlasi.

Jau pagājušas pāris nedēļas, kopš esat apstiprināts par Latvijas futbola izlases galveno treneri. Atminoties laikus, kad trenējāt Latvijas 1. un 2. līgā, tik jaunam speciālistam maz bija sapnis kādreiz vadīt nacionālo valstsvienību?

Vairāki cilvēki man teica, ka kādreiz esmu ko tādu minējis, bet, godīgi sakot, pats to neatceros. Toreiz es vienkārši baudīju procesu. Tomēr, laikam ejot, katram trenerim, kurš strādā Latvijā profesionālā līmenī, zemapziņā ir šāds sapnis. Kādā brīdī sapratu, ka tuvākā vai tālākā nākotnē mans mērķis būtu izmantot savu pieredzi un zināšanas nacionālās izlases sakarā, ja tāda iespēja parādītos.

Tās ambīcijas bija jau Jelgavas laikā vai parādījās tieši darbā ar U21 izlasi?

Tās nebija ambīcijas, drīzāk viens no potenciālajiem nākotnes izaicinājumiem. Darbā ar U21 valstsvienību vairāk iedziļinājos izlases trenera specifikā, jo, manuprāt, tā ir viena no lietām, ko ne katrs treneris spēj līdz galam saprast, ja viņš nav bijis abās lomās. Nacionālo izlašu un klubu treneru darbs ir divas dažādas profesijas. Īpašības, ar kurām tev ir jāstrādā ar spēlētājiem, ir stipri atšķirīgas. Ir ļoti būtiski to saprast, lai adaptācijas laiks nebūtu pārāk liels. Protams, valstsvienība ir top līmenis un to nevar salīdzināt ar U21. Formātu gan var – ar komandu ir jāstrādā īsā laika periodā, ātri jāpieņem lēmumi, daudz jābalstās uz motivāciju, jāsaprot, ko tik īsā laikā vari ietekmēt futbolistu funkcionālajā stāvoklī, taktikā...

Ja runājam par atšķirībām izlašu un klubu treneru darba specifikā, kurš no šiem amatiem jums ir tuvāks?

To ir grūti pateikt, jo katrā darbā ir sava specifika. Ja runājam par šo brīdi, tas bija viens no argumentiem, kāpēc piekritu šim izaicinājumam. Tas bija ļoti pārdomāts lēmums. Esošajā situācijā jūtu, ka manas spēcīgās trenera puses var nostrādāt tieši izlases formātā, un tieši tajā esmu strādājis pēdējos sešarpus gadus.

Atgriežoties jūsu futbola karjeras sākumā, mēģinājāt arī spēlētāja gaitas. Kas tur nesanāca?

Kā daudzi puikas, arī es spēlēju futbolu un trenējos Jelgavas sporta skolas komandā. Mans pirmais treneris bija Gunārs Jansons – ļoti vieds un gudrs speciālists. Protams, tā brīža iespējas futbolā Jelgavā nevar salīdzināt ar tām, kas ir tagad. Toreiz pēc Jelgavas RAF aiziešanas uz Rīgu pilsētā vispār nebija nekāda pieaugušo futbola. Kad tuvojies savu sporta skolas gaitu beigām, ir jāredz kāda perspektīva. Manā gadījumā bija divi apstākļi – ceļgala trauma, kas mazliet izsita no tālākas kustības futbolista karjeras virzienā, un arī pietiekami ātri apzinājos, ka mans meistarības līmenis diez vai ir tāds, lai es varētu sasniegt milzīgas virsotnes. Turklāt tobrīd Jelgavā nekāda lielā futbola nebija un kaut kur braukt būtu liela uzņemšanās. Jau vidusskolā biju sācis trenēt un man tas iepatikās, turklāt jutu, ka arī padodas, tāpēc sapratu, ka šādi vēlos palikt futbolā.

Šādi arī Jelgavā tapa klubs Viola?

Kad vēl spēlēju, Jelgavas 2. vidusskolā biju labākais futbolists – viens no tiem retajiem, kas spēlēja nopietnākā līmenī, jo tobrīd trenējos pirmās līgas klubā Dialogs/BJSS. Sporta skolotājs Viktors Folkmanis man palūdza palīdzēt sagatavot futbola komandu skolu sacensībām. Daudzviet krievu skolas bija spēcīgākas. Palīdzēju komandai sagatavoties pāris turnīriem, man tas iepatikās, un brīvajā laikā kā trenera asistents darbojos ar puikām. Pēc pusgada vienojāmies, ka uz 2. vidusskolas bāzes mēģināsim izveidot klubiņu un startēt sacensībās. Tieši 1984./85. gadā dzimušie spēlētāji bija mana pirmā komanda. Paveicās arī ar konkrēto vecumu, jo bija salasījušies labi puiši, kuri vēlāk kļuva arī par sava vecuma Latvijas čempioniem. Iespējams, tā manī radās papildu pārliecība, ka tas ir tas, ko jāturpina darīt.