Skaistākie vārti čempionātā, iespējams, jau ir gūti – augstu novērtējumu 21 gadu vecā uzbrucēja Rūdolfa Balcera iemestajai izšķirošajai ripai spēlē ar Norvēģiju deva Latvijas valstsvienības galvenais treneris Bobs Hārtlijs. Nudien neatceros, kad pēdējo reizi tik lielu rezonansi būtu raisījis mūsu spēlētāja vārtu guvums. Tomēr ne jau tikai vienas ripas dēļ tagad tik daudz runā par Balceru. Labs slidojums, ātras rokas, labi pārredz laukumu, ar vienu vārdu sakot, ir visi priekšnosacījumi, lai Latvijai hokeja mekā NHL jau drīzumā nebūtu tikai viens pats Zemgus Girgensons. Ceļš uz Ziemeļameriku Rūdolfam gan bija stipri atšķirīgs no citiem mūsu hokejistiem.
Vai abi ar Maksimu Ponomarenko bijāt pirmie no Latvijas, kuri izvēlējās hokeju skoloties Norvēģijā?
Ja godīgi, es nezinu. Mums tā sanāca, ka abi ar Maksi aizbraucām. Nezinu nevienu no Latvijas, kurš būtu pirms mums jauniešu līmenī spēlējis Norvēģijā. Pēc tam gan puikas sāka interesēties – kas un kā, un vai var iedot kontaktus. Pirmie aizbraucām un tā tur arī noturējāmies.
Pavasara turnīrā Volvo hallē Rīgā norvēģi jūs esot noskatījuši?
Jā, tas bija Riga Cup. Viņi atbrauca uz turnīru, un Maksim tētis ar norvēģiem sāka sarunas un apvaicājās, vai mēs varam uzspēlēt pie viņiem. Uzspēlējām, viņiem patika, un sekoja piedāvājums braukt spēlēt uz Norvēģiju.
Kas bija vilinošs norvēģu piedāvājumā?
Tiešām nezinu, jo biju jauns un par to neaizdomājos. Zinu tikai to, ka tajā laikā Liepājā sākās runas par ilgtermiņa līgumu parakstīšanu ar jaunajiem spēlētājiem un ka pēc tam būšot grūti aizbraukt projām. Vienkārši bija pavērusies šāda iespēja, un atceros, ka mums ar Maksi patika Rīgas turnīrā spēlēt norvēģu komandā. Patika gan viņu spēles stils, gan arī ātri sadraudzējāmies ar norvēģu puikām. Nospriedām, ka nav ko ilgi domāt – ir jābrauc!
Sākums nebija grūts, ņemot vērā, ka gan jau bija valodas barjera?
Pirmo mēnesi mēs spēlējām, trenējāmies un dzīvojām ģimenē pie viena no puikām. Atbraucām atpakaļ, bet pēc tam jau uz Norvēģiju pārcēlās Makša ģimene un drīz vien arī visi manējie. Sākumā jau bija pagrūti, jo norvēģu puikas vēl bija mazi un ar mums angliski īsti negribēja runāt, tāpēc valodas barjeru tik tiešām izjutām. Tālmācībā arī īsti nesekmējās, bet tad viss sagriezās, kad mums abiem vajadzēja sākt iet skolā. Apguvām norvēģu valodu, un tad jau viss viegli aizgāja – nebija vairs nekādu problēmu.
Mācījāties norvēģu skolā?
Speciālā skolā iebraucējiem, kur pirmo gadu apguvām angļu un norvēģu valodu, kā arī matemātiku. Pēc viena gada mācībām pārgājām uz parasto norvēģu skolu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 14. maija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!