Ideāla galapietura būtu Pekina. Saruna ar Mārtiņu Karsumu

Rezultatīvi šosezon KHL kluba Maskavas Spartak rindās spēlē hokeja uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Ar iekrātajiem 14 (10+4) punktiem viņš ir rezultatīvākais komandā un novembra pārtraukumā aizvadīja divas spēles Latvijas valstsvienības sastāvā Četru nāciju turnīrā Liepājā. Intervija ar Karsumu Vēju pilsētā notika turnīra priekšvakarā.

Bobam Hārtlijam pirms Liepājas turnīra saucot sastāvu, ik pa laikam bija dzirdams vārds "veterāni". Laikam tas bija attiecināts arī uz tevi. Pats jau esi apradis ar šo statusu?

Par to es aizdomājos pāris nedēļu pirms turnīra sākuma. Pārcilāju domās sastāvu un sapratu, ka būšu komandā vecākais. Nākamie aiz manis pēc vecuma ir Kaspars Daugaviņš un Artūrs Kulda. Pēc tam jau seko Miks Indrašis. Tātad nav ko piebilst – es jau esmu veterāns. 

Es ļoti labi atceros pirmo interviju ar tevi. 2008. gadā pasaules čempionātā Kanādas pilsētā Halifaksā pēc sezonas beigām AHL komandā Providensas Bruins biji tikko ieradies viesnīcā un gatavojies savai debijai Latvijas izlasē. Tā laikam bija tava pirmā ienākšana valstsvienībā?

Jā, čempionāts jau bija sācies, kad atbraucu. Tā tik tiešām arī bija mana debija pasaules čempionātā. Atceros, Oļegs Znaroks vēl bija treneris.

Pagājuši vienpadsmit gadi, un esi jau vecākais komandā. Hokeja spēlēšanai atvēlētais laiks ir īss?

Varbūt, ka ne īss, bet tas laiks ļoti ātri paiet. Kā jau atcerējies, tad toreiz sāku spēlēt izlasē, un tagad man jau, visticamāk, būs viens no pēdējiem pasaules čempionātiem. Ja būs...

Tas nozīmē, ka uz spēlētāja karjeru jāsāk skatīties atpakaļgaitas spogulī?

To tu pateici (smejas). Nē, nu vēl ir jāspēlē, kamēr varu to darīt.

Veterāna statuss komandā dod privilēģijas, bet uzliek arī atbildību. Treneri noteikti gaida, ka komandas pieredzējušie spēlētāji pavilks aiz sevis pārējos. Agrākajos laikos bija tāds jēdziens kā "ģedovščina", kad komandās jauniņiem ierādīja vietu. Tie laiki laikam jau beigušies?

Pilnīgi noteikti, ka ģedovščina ir beigusies. Arī Krievijas komandās vairs tā nepastāv. Vismaz es neko tādu neesmu dzirdējis KHL līmenī. Varbūt savulaik Krievijas superlīgā kaut kas tāds vēl bija. Man grūti spriest, jo tajā laikā Krievijā nespēlēju. Runājot par Latvijas izlasi, tad mums visi ir vienādi neatkarīgi no vecuma. Man ir 33 gadi, kādam pat 17, bet mēs visi esam viena komanda, atrodamies vienā laivā. Nav neviens ne labāks, ne arī sliktāks.

Kad ieradies Halifaksā, tā laika izlasē jaunajiem nebija kaut kādi pienākumi, piemēram, ripas jāsavāc pēc treniņa?

Ripas jebkurā gadījumā jāvāc ir jaunajiem. Tā tas ir bijis vienmēr, taču, lai kāds teiktu: ej un atnes man ūdeni, – tā nav bijis.

Treneri no pieredzējušajiem spēlētājiem negaida, ka viņi dos kādu padomu jaunajiem?

Ja kāds man pajautātu, es neatteiktu. Tā gan nebūs, ka pēc jaunā spēlētāja kļūdas es viņam aizrādītu, lai nākamreiz tā nedara. Es uzskatu, ka tas jau ir treneru darbs. Viņiem ir savs redzējums, kā mums jāspēlē. Es taču nevaru iet un kādam teikt, ka taktiski ir jāspēlē savādāk. Šai ziņā arī man ir jāklausa, ko treneris saka.

Pirmais treniņš Liepājā ir aizvadīts. Kāds no jaunajiem kaut ko pajautāja?

Nē, laikam biju švakākais uz ledus (smejas).

Es ievēroju, ka jūsu maiņa – tu, Daugaviņš un Indrašis – treniņa beigās pirmā sāka izpildīt "bullīšus". Pieredzējušajiem spēlētājiem ir šāda privilēģija?

Nav, un es pat nezinu, kāpēc tā notika. Mēs vienkārši laikam bijām pirmie rindā. Man vispār nepatīk mest "bullīšus". Tā nav mana stihija.

Vai nav tā, ka iemācies vienu vai divus "bullīšu" izpildīšanas veidus un ar tiem var visu karjeru ripas iedabūt vārtos?

Tā gan nebūs, jo vārtsargi ir kļuvuši gudrāki. Viņi skatās videoierakstus un, tā teikt, nolasa, ko kurš darīs. Mums šosezon bija tādas spēles, kad vārtsargs līdz pēdējam izseko līdzi uzbrucēja fintam un tikai pēdējā brīdī nokrīt uz ceļgaliem. No malas skaties, un negribas ticēt, ka tā var noreaģēt. Es jau saprotu, ka tagad ir labi vārtsargi, bet vienalga... Tā kā ar vienu atstrādātu fintu nepietiek. 

Treniņā vispirms Miks iemeta skaistu "bullīti" no nūjas lāpstiņas neērtās puses un pēc tam tu atkārtoji viņa gājienu. Tā improvizēt spēlētāji var atļauties tikai treniņā?

Ko nozīmē – var vai nevar? Tas ir jādara, un tikai pēc tam var izdarīt secinājumu. Bet tas nav jautājums man, jo es "bullīšus" nemetu. Šis jautājums būtu jĀuzdod Daugaviņam un Indrašim.