"Vācijas spēlē mūsu komanda viennozīmīgi bija labāka. Vācieši neko īpašu neizveidoja – iemeta divas ātras ripas. Otrā ripa bija uz pašu kļūdu rēķina, bet mums tādu ripu šogad bija diezgan daudz. Pozicionālā aizsardzība līdz galam nenostrādāja. Vācieši zonā mūs ļoti viegli ielaida, atļāva aizsargiem mest, bet ripas līdz vārtiem nekādi nenonāca. Skaitliskajā vairākumā pietrūka ātrāka metiena un agresīvāka uzbrukuma noslēguma. Vērtējot čempionātu kopumā, nedomāju, ka mums bija jābūt ceturtdaļfinālā, nevis Vācijai. Manuprāt, Vācijai bija krietni stabilāks sniegums. Latvijas izlases sniegumā var izcelt tikai atsevišķus periodus. Hārtlija hokejs balstās uz vārtsargu, pozicionālu aizsardzību un labu vairākumu. Šogad tā visa nebija," turnīru vērtē Laviņš.
Tikmēr bijušais Latvijas U-18 un U-20 izlašu treneris Ēriks Miļuns atzīst, ka turnīrs nav slikts, bet noteikti varēja būt labāk. "Kā jau tas vienmēr ir bijis, visi cerēja uz labāku iznākumu. Viena iemestā ripa spēlēs, kurās izcīnījām vienu, nevis divus punktus, iespējams, visu būtiski mainītu un mums būtu tagad jārunā par visu laiku labāko čempionātu. Pēcgarša ir tāda, ka ne līdz galam ir padarīts darbs. Centību varēja manīt. Šajā ziņā nav ko pārmest, bet veiksme nedaudz novērsās tajās spēlēs, kuras zaudējām "bullīšos" un pagarinājumā. Slikti jau nav, bet varēja būt labāk. Es pieļauju, ka savu lomu nospēlēja Hārtlija vēlā ierašanās. Komanda jau bija gandrīz vienu sagatavošanās ciklu beigusi, kad ieradās galvenais treneris. Tas varēja ietekmēt sastāva izvēli atsevišķām spēlēm, kas dažās pozīcijās īsti nebija saprotama."
Jau vēstīts, ka izlase septiņās spēlēs izcīnīja tikai divus panākumus un deviņus punktus, ar ko bija par maz ceturtdaļfināla sasniegšanai. Pēdējā spēlē ar Vāciju (1:2) būtu pieticis pat ar neizšķirtu pamatlaikā.