Tavā gadījumā laikam nevar būt runa par atgriešanos izlasē, jo nekad jau neesi nācis klajā ar paziņojumu, ka beidz spēlēt valstsvienībā…
Tieši tā. Man bija saruna ar Māri (izlases ģenerālmenedžeris Baldonieks) un Tomu (treneris Kūlens). Es pats ļoti nerāvos uz izlasi, bet kopējā dialogā nonācām pie tā, ka es varētu spēlēt. Ja ir runa par hokeju, mani nav īpaši jāpierunā. Ja esmu kādam vajadzīgs, vienmēr iešu un spēlēšu.
Hokejā pavadītajā laikā nekad nav bijis tā, ka pašam ir sajūta - nu vienreiz pietiek, jābeidz spēlēt?
Arī šosezon tā bija. Pirmais iemesls, kas vedina uz šādām domām, ir veselības stāvoklis. Ja man būtu kāds savainojums, es nepiekristu spēlēt. Otrs iemesls ir pašsajūta. Ja es justu, ka vairs nevelku, tad arī nenāktu uz izlasi. Tā arī Mārim pateicu - vienu nedēļu patrenēšos, un tad skatīsimies, kā būs, jo pēc sezonas trīs nedēļas neko nebiju darījis. Vēl ir svarīgs arī psiholoģiskais faktors, lai ir sajūta, ka treneris uzticas.
Runājot par savainojumiem, karjerā tev ir bijuši arī smagi posmi. Cik atceros, smagu traumu ārstēji, kad spēlēji Augsburgas klubā Vācijā?
Tad man bija pat divi ļoti nopietni savainojumi. Klubā es sastiepu ceļgala saites. Operācija gan nebija nepieciešama. Pēc tam aizbraucu uz izlases pārbaudes turnīru Austrijā un jau gatavojos spēlēt. Treniņā pie Haralda Vasiļjeva izgāju uz ledus pamētāt ripas un atkal sastiepu ceļgala saites. Vienu mēnesi Vācijā ārstējos, un, kad atgriezos laukumā, jau pirmajā spēlē man uz otra ceļgala uzkrita virsū spēlētājs un tā sarāvu saites, ka jau bija nepieciešama operācija. Tajā laikā man abi ceļgali bija nopietni traumēti, un es jau aizdomājos, ka varētu hokeju vairs nespēlēt. Par šo tēmu apvaicājos arī ķirurgam Valdim Andersonam. Viņš atbildēja: «Jā, jā, vēl spēlēsi,» taču, paskatoties viņam sejā, es sapratu, ka viņš tā nedomā. Pusotru gadu ilga rehabilitācijas process. Es nesteidzos.
Laikam jau nopietni esi sekojis līdzi veselībai un atjaunošanās procesiem, ja reiz turpini spēlēt 39 gadu vecumā?
Ļoti pedantiski visu rehabilitācijas procesu pa dienām es izgāju pēc ceļgala operācijas. Tajā laikā es biju ieguvis speciālu programmu, ko ar līdzīgām traumām dara itāļu futbolisti. Man bija ilgstoši jāveic it kā viegli, taču apnicīgi vingrinājumi. Un es teikšu, ka pēc tam mani rādītāji nebija sliktāki kā pirms savainojuma. Piemēram, vertikālajā lēcienā es pēc tam sasniedzu savu personisko rekordu.
Ieskatoties tavā spēlētāja CV, var ieraudzīt plašu hokeja līgu diapazonu. Sākot no Starpnacionālās hokeja līgas Pārdaugavas komandas sastāvā līdz Amerikas plašumiem un gandrīz visām spēcīgākajām Eiropas līgām. Esi aizdomājies, cik piesātināta bijusi hokejista karjera?
Atceros, kāda bija sajūta, kad pārcēlos no Amerikas uz Eiropu. Sākumā man šķita, ka kaut kas nav kārtībā. Ka īstais hokejs ir tur, aiz okeāna, - tik ļoti biju pieradis pie Ziemeļamerikas laukumiem. Ilgu laiku man nepatika spēlēt uz lielā laukuma, un Eiropas hokejs man nebija interesants. Spēlēju ar domu, ka kādu dienu atgriezīšos Amerikā.
Kāpēc neturpināji Amerikā lauzt ceļu uz NHL? Tolaik Sanhosē Sharks sistēmā strādājošais Vasilijs Tihonovs vienā no intervijām, izvērtējot Latvijas jauno spēlētāju perspektīvas nokļūt NHL, nosauca tieši tavu vārdu. Ja būšot īstajā laikā pareizajā vietā, karjera varot pilnībā izmainīties?
Ja man toreiz būtu bijis pašreizējais prāts, es savu iespēju, pilnīgi iespējams, būtu arī sagaidījis. Tolaik mana spēle bija vērsta uz to, lai tikai es piesaistītu kāda uzmanību. Spēlē man obligāti vajadzēja izpildīt vismaz vienu iespaidīgu spēka paņēmienu, vēl kaut kādā veidā izcelties, bet mans lietderības koeficients nebija augsts, jo itin bieži uz laukuma es sastrādāju muļķības.
Visu sarunu ar leģendāro Latvijas izlases aizsargu lasiet pirmdienas laikraksta Diena pielikumā Sporta diena!