Latvijas izlase šoreiz ne tikai atkārtoja priekšgājēju tradīciju ar stipro apspēlēšanu un paklupšanu nevietā, bet iesaistījās savstarpējās cīņās ar vainīgo meklēšanu, kā tas bija raksturīgi trakulīgajos deviņdesmitajos. Atklāti par to neviens nerunāja, taču vērīgākie pamanīja. Tikai Mārtiņš Karsums uzdrošinājās ieminēties, ka stresa līmenis ir jāsamazina visiem, sākot no spēlētājiem līdz treneriem, kas stāv aiz soliņa. Pēc zaudējuma Vācijai uz Dienas jautājumu, vai ar mikroklimatu komandā viss bija kārtībā, delegācijas vadītājs Viesturs Koziols paslēpes nespēlēja. "Nē, nebija. Dažās spēlēs bija vislabākajā kārtībā, bet citās nebūt ne." Ja Hārtlijs būtu izlasē no treniņnometnes pirmās dienas, iespējams, iekšējās nesaskaņas izdotos savlaicīgi atrisināt.
Hārtlijs augsto trenera kvalifikāciju apliecināja aprīlī ar Gagarina kausa izcīnīšanu. Tomēr šis nav pirmais gadījums, kad Latvijas izlasē trenerim darba apvienošana klubā un izlasē ir smaga nasta.
Oļegs Znaroks ar palīgu Hariju Vītoliņu 2009. gada PČ ar Latvijas izlasi izcīnīja 7. vietu, taču pēc tam rezultāti pasliktinājās, jo pārāk daudz enerģijas atņēma darbs Maskavas Dinamo komandā. Līdzīgi ir Hārtlijam.
Augustā Rīgā norisināsies pirmsolimpiskais kvalifikācijas turnīrs. Avangard gatavosies garajai KHL sezonai, savukārt izlase ļoti atbildīgām trijām spēlēm. Bobam būs nopietni jāiespringst.