Cik grūti bija iekļūt pasaules čempionāta apritē blakusvāģu klasē, jo it kā bija viens brīdis, kad uz trijiem gadiem tika paņemta pauze?
Skaidrs ir viens, ka tas bija ļoti grūti, bet, teiksim tā, tas notika kaut kā pats par sevi. Kad uztaisījām treniņu trasi, tad šeit sāka braukt puikas no Rīgas, no Bieriņiem. Viņi teica: "Ou, baigi labi! Ēriks tik piestumj mums vēl kādu tramplīnu..." Nelaiķis Rolands Štenenbergs dzīvoja netālu no manis un reiz teica: "Zini, Ērik, vajag uztaisīt krosiņu. Es nopirkšu kausiņus, bet tu trasi piekārto." Tad arī viss sākās. Skaidrības nebija pilnīgi nekādas, kā visu darīt. Tad atbrauca pie manis Aivars Ābols, kurš Latvijas Motosporta federācijā kontrolēja krosa pasākumus. Viņš teica, ka ir divi varianti – pirmajā gadījumā es varu uztaisīt pilnīgi kreiso pasākumu, bet otrajā viss tiek saskaņots ar federāciju. Es uzreiz atbildēju, ka visu gribu saskaņot. Tā arī pirmās sacensības notika, bet tik ekstremālos apstākļos, kādus es vairs neatceros. Tas bija 2003. gada augusts. Aiz loga plus pieci grādi, nenormāli lija lietus, un trase bija kā dubļu vanna. Startēja ap 70 braucēju, un viņi bija apmierināti, par spīti tam, ka tualetes bija mežā un, atpakaļ nākot, varēja salasīt sēnes. Pēc tam jau sekoja piedāvājums sarīkot Latvijas mēroga mačus. Aizbraucu uz krosa komisiju, kur dalīja sacensības. Man teica, ka viss ir labi, bet vajagot sevi pierādīt ar mazāka mēroga sacensībām. Tā arī pa mazumiņam sāku. Katra sacensība bija nenormāls darbs. Sākumā bija problēmas ar trases laistīšanu. Brauca pažarnieki, bet viņi varēja nolaistīt tikai vienu galu. Tā bija vislielākā problēma, jo trase ir kompakta un nevar uz tās uzbraukt. Tas arī bija iemesls, kāpēc es ierīkoju laistīšanas sistēmu. Sākām rakt iekšā caurules un nopirkām pārvietojamo sūkni par 500 latiem. Ielikām to dīķī un sacensību dienā strādājām līdz sešiem rītā. Tas bija vergu darbs. Šļūtenes valkājām pa trasi un laistījām. Es savus puikas nodzinu kā suņus. Kas mani glāba, ka nav pieļautas radikālas kļūdas? Trase pēc konfigurācijas ir palikusi nemainīga kopš pirmās dienas. Protams, ka ir piestumta un pārstumta.
Kā sākās Eiropas iekarošana?
Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretāre Ņina Birjukova teica, ka vajagot sarīkot Eiropas čempionātu mazajiem – 65 un 85 kubikcentimetru klasēs. Es vaicāju: kas ir vajadzīgs? Viņa man teica, kas tas un šitas. Tā arī iekļuvu Eiropas apritē, turklāt tajā laikā mana meita Inga sāka braukt krosu.
Meitas braukšana nebija viens no dzinuļiem trases pilnveidošanai?
Nekādā ziņā. Man pašam vispār krosu gribējās braukt, jo savulaik, studējot Lauksaimniecības akadēmijā, Jelgavas rajona Nākotnē vadīju motoklubu. Tomēr motokross man nebija sirdslieta. Man gribējās nopelnīt, gribējās kaut ko izdarīt, un sāku strādāt kolhozā par galveno inženieri. Beidzās mācības akadēmijā, un es metu mieru krosam. Pateicu sev, ka man tas pilnīgi neinteresē. Bet tad kaimiņos brāļi Skreijas sāka braukt. Viņiem labi gāja, bija nopirkuši Ural moci, un es nopirku Kawasaki. Bet man bija tāda problēma, ka galīgi nebija laika. Es pa galvu, pa kaklu pieskrēju un pabraucu. Kad tā rīkojas, tad arī nekas labs nesanāk. Salauzu atslēgas kaulu. Tajā laikā arī būvēju veikalu Vecumniekos. Nākamajā dienā ar autokrānu bija jāceļ ārā bloki, bet viss sāp.
Kad tas bija?
2000. gadā. Pēc tam mocis stāvēja, un meita Inga izlēma, ka vajagot pabraukt. Pirmajā reizē, kad viņa gāzi uzspieda, tad kājas bija gaisā un pati gar zemi. Bet tā pa bišķiņam viss aizgāja. Sākumā gan vārtījās pa zemi pamatīgi.
Sievietēm notiek Eiropas līmeņa mači?
Pērn pie mums bija Eiropas čempionāta posms. Šogad arī gribējām sarīkot, bet nevarējām, jo tajā laikā, kad brauca 65 un 85 kubikcentimetru klases, meitenēm bija pasaules čempionāta MX posms. Nākamajam gadam esam pieteikušies.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 23. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!