Kurš panākums pašam liekas vērtīgāks – uzvara Ungārijas tūrē vai izcīnītā piektā vieta prestižā Giro d’Italia posmā?
Uzvaras vienmēr ir tās saldākās. Viennozīmīgi, ka uzvara Ungārijas tūrē ir viens no maniem nozīmīgākajiem karjeras panākumiem. Arī tāpēc, ka beidzot uzvarēju daudzdienu velobraucienā, ko pirms tam vēl nebiju paveicis. Divas reizes biju pirmais arī posmos, tāpēc tā vienkārši bija lieliska nedēļa gan man, gan arī komandai.
Jau pirms došanās uz Ungāriju zināji, ka būsi komandas līderis?
Patiesībā – jā, jo, jau braucot Giro, es ar komandas pārstāvjiem runāju par nākamajiem startiem. Viņi mani virzīja – teica, lai vienu nedēļu atpūšos un tad dodos uz Ungāriju. Bet es viņiem pateicu, ka situācija Giro ir izveidojusies tāda, ka esmu slims. Aizbraukšu mājās, un, ja nebūšu vesels, man arī nebūs motivācijas braukt Ungārijas tūri. Beigās vienojāmies, ka braucu mājās, trīs četras dienas skatos, kāda ir pašsajūta, un tad dodu viņiem gala atbildi.
Kuldīgā gāju pie ārstiem, nodevu analīzes, un visi rezultāti bija labi. Pēc tam piezvanīju komandas vadītājiem un sacīju, ka esmu gatavs braukt, bet ar nosacījumu, ja būšu tas braucējs, par kuru domās, ka viņš var uzvarēt. Tā arī bija. Jau no pirmās dienas biju plāns A, bet bija mums arī plāns B, jo es pats īsti nezināju, kā pēc Giro jutīšos. Viss bija kārtībā.
Ungārijā otro uzvaru posmā izcīnīji, kad pēdējie 13 kilometri vijās augšup kalnā. 2018. gadā Milānas–Sanremo viendienas sacensībās kopā ar slaveno Vinčenco Nibali biji atrāvienā, kad beigās bija jābrauc leģendām apvītajā Podžo kalnā. Vai tas nozīmē, ka finišs ar garāku braucienu augšup kalnā ir tavs trumpis?
Es domāju, ka garie kalnu finiši varētu nebūt mans lauciņš. Man vairāk patīk īsi kalni līdz pieciem sešiem kilometriem. Ungārijā man par labu nospēlēja tas, ka uz papīra kalna garums bija 13 kilometri, bet sākumā desmit kilometri vijās augšup lēzeni un trepītē. Īstais kāpums bija tikai pēdējos trīs kilometros. Tādi kalni man patīk – no trim līdz pieciem kilometriem.
Vai pastāv iespēja, ka nākotnē cīnies par augstu vietu kopvērtējumā kādā no trim lielajām tūrēm – Tour de France, Giro d’Italia vai Vuelta a Espana?
Smagi strādājot un visu darot pareizi, labu rezultātu var sasniegt arī kādā no trim lielajām tūrēm. Jo ir redzams, ka kalni man ir parocīgi. Ja šobrīd tie ir trīs līdz piecu kilometru gari, tad nākotnē ceru, ka varēšu sekmīgi braukt arī garākos kalnos.
Esmu dzirdējis pieņēmumu, ka ģenētiski vai kā citādi, bet mūsu riteņbraucēji nav īsti piemēroti braukšanai kalnos. Vizuāli man gan šķiet, ka pēc auguma un svara parametriem esi stipri līdzīgs četrkārtējam Tour de France uzvarētājam Kristoferam Frūmam?
Neesmu salīdzinājis, bet tā varētu būt, ka mums ar Frūmu ir ļoti līdzīgi auguma un svara parametri.
Jā, nu mēs, Latvijā, nedaudz atpaliekam no pasaules riteņbraukšanas virtuves. Pie mums viss notiek lēnāk un nav arī nopietniem treniņiem piemērota reljefa.
Vienīgais stāvais kāpums ir Siguldas kalns, kur pārsvarā murjānieši arī uz riteņa dzīvo. Citās valstīs jau divpadsmit gadu vecumā puikas treniņos dzen augšā kalnos. Tā ir ļoti liela atšķirība. Es tagad dzīvoju un trenējos Spānijā, jo tur ir piemērots reljefs un labi klimatiskie apstākļi. Tur patiešām ir iespēja sevi pilnveidot.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 19. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!